 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Bez līkločiem |
| Dzejolis, ko uzrakstīju pirms divām nedēļām. Tagad pieliku pēdējo pantiņu, toreiz gribēju izdzēst, bet lai jau redz lasītājs, kā domājam, kā risinām sevi :) Es spēju, es varu, es daru, kā protu, Cik šobrīd vien tālu mans ticis. Es aizmirstu, atceros, atkal to prieku Kā patīk šis ārišķais piķis. Es zinu, es redzu, es tagad tak rodu, Ka nedarīt pāri ar tieksmēm, Es aizmirstu, atceros, brīžiem tak jūku, Un palieku cilvēks ar indēm. Tas manī ir maita, tam loģiskais svešāds, Tas neklausa, brīžam tas nodod, Ar savējām vēlmēm un egonu muļķiem, Es atkal tam saku – beidz tarkšķēt. Ir vēlmes kā mājas, kas virsēji celtas, Es zinu, tās sabrūk pie lietus. Ir būves, kam pamatā armatūriņas, Tās notrīc, bet piebūvē - stipras. Es redzu, es jūtu, ka jāsēž man malā, Jo esmu kā kastrolis apgāzts, Kam dārzeņi jāvāc no jauna ir iekšā, Ja vārīšu šādu, viss piedegs. Es protos, ka brīžiem es saatbrīvojos No bagāžām, skaitot ar šito, Tas patīk, tad jūtos kā savādāks, dzīvošs, Man netīk, ja karos aiz ego. Es mācos, lai domāt es varētu tieši, Lai aplinkus ceļi man nesauc, kur klupt, Lai tieši es spētu šo dzīvi ņemt rokā, Lai viss man ir saprotams, nebūs kam brukt. 28.02.2004 - 13.03.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |