 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Spriestspējas kritika |
| Vai gribat mani apšaubīt? Trīs pirkstus pārspļaut – gatavs. Nav šeit kā gudra - negaidīt es vēlu, nav vēl vakars. Ik katrs savu dzīvi iet, kā vieglāk vai kā saprot, Un nevar viņu pamainīt, līdz kaut kas īpašs notiek. Vai gribat mani iemīdīt, nav grūti, tomēr grūtāk Kā būtu kādreiz padarīt, lai arī akmens plaisām. Daudz padomā, ka māli es, ak naivie nezinīši, Es veidots brūnais smilšakmens, kas veidojot var birzt. Vai gribat mani patramdīt par to, ka mācu dzīvot, Ek, kam es mācu, nemāniet, es tikai savu verot… Es pats tik iedomsieniņas gar saviem vārtiem licis, Starp tām man vieglāk apziņas, bet citādi es pliks ir. Bet variet arī nemākties, tik pat jau jēgas nebūs, Tik slikti tas, ka nevar sniegt lūk to, kas sniedzams nekļūs. Ir katram savas robežas, ir katram savi griesti, Kam netikt, liekas, pāri var, lai arī kāda sviesti? Un nedomā, tu pārgudrais, ka tevis nozīmē man, Tik tas, ka vispār jēga man ar tevi pazūd projām. Ne kāda vārdi vispār gan, ne arī rīcības, bet Gan tas, kas vispār jēgas nav, lūk tas, kas mani baida. Pūš projām savādākie šie, tas nebūtu tas trakais, Bet smiltis tikai pieņemas, man klepot brīžam gribas, Es vienmēr esmu pieņēmis, ka kļūdos es it visur, Bet atzīt tomēr nespējas, ja netici ne grama. Kā var noticēt tam, kas liekas neticams, neprotams un cauri? Tas ir tāpat kā ņemt un noticēt jebkam, tik tādēļ, lai kas mainītos. Kā piekrist tam, ka melns ir balts un censties tā domāt. Un tā mēs dzīvē sargājam savu dabu, neiesaistoties bīstamās diskusijās, lai saglabātu savu identitāti. Nosacīti pareizu vai nepareizu. Kur paliek iespēja mainīties uz ko kardinālu? Tā noteikti rodas, kādiem apstākļiem notiekot, ne parunājot abpusējas demagoģijas dažādos dialektos. 20.01.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |