 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Mērkaķskrējienos |
| Viltus dievi ik uz stūra, Visi klanās, pagaidiet! Vai nav dzīve gana trula, Vajag klanīt pazaimiem? Lecam mērkaķātrumā mēs Pakaļ modei, muļķībā, Reizēm tā mums visu prātu Smalki, smalki aizdambē. Ja mēs neprotam būt garā Attīstībā, nespējās, Tad mēs skaisti ieplunkšķinām Modes sprintu sesijās. Ja mēs neprotam gūt baudu No kā skaista, dvēselēs, Tad mēs skrienam noķert slazdu Skrienot prastās virsībās. Atrodot ko jaunu drēbēs, Paceļam mēs apziņu, Citreiz glābiņš – citi mati, Aizmirst sanāk neskaņu. Visiem lielās bēdu sāpes, Vienmēr vajag pārmaiņas, Nav ne mirki īsta miera, Kas tad notiek, neziņās? Cilvēki ir tāda suga, Vairumā tik vienkāršie, Tad kad sevis nezināti, Tad ar rodas nemieri. Vienmēr jaunas vajadzības, Vienmēr jaunas pārmaiņas, Tas ir tādēļ - zināt sevi Bieži slikti padodas. Ja tik reizēm ieklausīties, Ko mums katram vajagas, Parunāties, lūk, ar sevi, Tas dos mieru, skaidrības. Cilvēki steidz apliecināties visur kur var. Jaunākā mode, ja tie to nesasniedz, tie bēdās. Tā ir masu dzīve – sekot modei, ārišķībām, ar to sanāk sevi mierināt un saglābt. Cilvēki nepazīst sevi, reizēm pat nezina, ko to iekšējā pasaule vēlas un tad skrien pakaļ visam. Visur piedalīties, visu paspēt iegūt. Bet ir vienreizēja iespēja – ielūkoties sevī. Mēs varam garīgi sevi pilnveidot, tādejādi iegūstot mieru un harmoniju, neskrienot pakaļ tam laicīgajam, kas nekad nedos mieru. Liela atkarība no laicīgajām vērtībām norāda uz gara mazattīstību. Katram savs. 12.01.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |