 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Amplitūdu maršs |
| Katram cilvēkam, tā daba nu ir devusi, Ir savas skatāmības, kuru nav par maz. Tā dzīvojot, ar visiem jukuši, Mēs reizēm nesaprotam. Reizēm sāp. Tās lietas, ievēles, kā katrs to var saukt, Tās klusi liecina, par to, kāds cilvēks top, Kā sēne tavā priekšā ātri aug Un bļauj vai savā būtība. Tik kop (?). Tie milzu principi, kas katram dzīvi rod, Tie atšķirīgi ir un reizēm tas ir labs. Bet, ja viens ir celmlauzējs, bet otrs izmantot, Tad, ja kāds domājas, tad atnāk krahs. Ja viens ir baidījies, tā reizēm arī gadās, Kaut pieņemam, no “sasniegt” vienaldzības, Tad, tādu sastopot uz ielas, gaidās, Var sašķelties no šādas amplitūdas. Nāk pretī nedrošas, tās visur iebungo mazlietās, Tās amplitūdas, tām ir vienmēr lemts, Tik, ja ir kardināli traki pretējākas, Tad neziņās - var būt ko mācīties, bet krist? Katra cilvēka pamatā ir uzskati, kas ir pašsaprotami. Tik gadās, ka šādi uzskati mēdz būt kardināli pretēji kādam citam. Reizēm, kas vienam ir pašsaprotami, otram ir neaptverami un aizvainojoši. Un pašsaprotamais var būt nepieņemamais. Šādas lietas inteliģentam cilvēkam ir jāprot ātri atšķirt, atklāt. Mēs visi esam tik dažādi audzināti, ka katrs no dzīves var gaidīt ko savu. Tomēr no inversā amplitūdas gala mēs varam mācīties ko jaunu, tā ir iespēja. Bet, ja uzskatām, ka tas met atpakaļ? 06.01.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |