 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Vakarbailes |
| Šīs neticības novedīs reiz kapā. Tās nestājas ne brīdi, gribot stāt. Kā gribas atdot sevi kādā varā, Bet bailes iespēju šo noliekt klāj. Šīs neticības iespējām, kas dotas, Var būt tik reizi katra vienīgo, Tās jāmet prom ar steigu drošas, Jo tā mēs savu dzīvi nobaidot… Kad atnāk var būt īstais, sauktais, Tad dzīve savu nodarot, Dēļ agrāk, kad ne gluži īstie, Tad nebijāmies, degām, tagad sāp. Tā dzīve sākumā ar farsu, Tā skaisti skaisti nogandē, Pēc tam tā sūta var būt īstu, Un klusi nosmīn, ko var lemt? Redz, tā jau laikam dzīvē sanāk, Ka iespējas mums nedrīkst garām laist, Un ja nu lielās vakarbailēs Mēs palaidīsim garām to, kas lemts. Tad var būt smelties mums no savām kļūdām, Un mācīsimies saskatīt ko tad, Kas kopīgs atšķirīgs starp pagātni un tagad, Un sakni velkam, iespējas lai krāt. Nedrīkst laist garām iespējas, lai arī jūtamas priekšsāpes. Tās var būt mānīgas. Lai gan var būt arī nē. Mēs nedrīkstam dzīvot pagātnē, mums jādzīvo tālāk, saņemot, ko dzīve sniedz, kā pārsteidz. Mēs tik varam mācīties no pieredzēm, tādejādi saskatot līdzības, bet ne atsakot jebkurai iespējai būt laimīgam. Mums jāmācās no savām kļūdām, nevis jākļūdās pavisam akli. 03.01.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |