 (www.feini.lv) |
| Tumsīgā : Nomira |
| Nomira. Un tai stulbākajā veidā. Viņš uzkāpa pa trepēm, paslīdēja un lauza kaklu. Bet man tagad žēl. Bija jauns. Žēlo tikai jaunos, vecos nežēlo. Es atgāžu galvu un samirkšķinu acis. Asaras. Neciešu tās. Tās nāk visnepiemērotākajos brīžos. Labi, jau labi. Brīdis vairāk kā piemērots tagad. Bet es tik un tā negribu raudāt. Ar asarām miroņus nepiecelsi. Un kāpēc vispār miroņus celt un kārtību izjaukt? Kārtība nepareiza šķiet, jauns tak bija! Nogurums, tāds nogurums. Gribu vienatni. Kad esmu viena, tad tikai mirušos žēloju, bet, sērās skatoties, sērojošie jāžēlo. Aizeju. Jā, vienai būt daudz labāk. Izeju balkonā. Saule, kā silta mierinātāja. Paliek silti. Arī dvēselei siltāk. Bet nāve tik auksta, tik auksta. Maza ledus lāsaciņa sirdī dur. Žēl, ka viņš dzīvi pazaudēja. Vēl vairāk žēl to, kam viņš savu dzīvi atņēma. Mirušajiem jau vienalga, cieš tikai dzīvi palikušie. Jā, un lai kā man negribētos, ciešu arī es. Visvairāk jau žēl to, kam tu tik mīļš biji. Un tā sasodītā asara! Vaigs slapjš palika. -------------------------------------------- Aizgāju. Un tik parastā veidā. Gāju, aizdomājos, paslīdēju, nomiru. Bet kāpēc man bij jāiet? Palikt nevarēju? Netaisnība… Gribu tikt prom. Paskatos – manis nav. Man ir viegli, bet vai labāk? Esmu pazaudējis tiesības dzīvot. Esmu pazaudējis tiesības mīlēt. Esmu pazaudējis tiesības ciest. Bet sajūta tik brīva, tik brīva. Manis nav. Laikam. Es jūtu sevī pasauli. Jūtu savus mīļos. Viņi raud. Dēļ manis. Vieglāk būtu bijis palikt. Nesāpināt. Gribu atgriezties un mierināt viņus. Gribu izkliegt, lai mani dzird:«Man ir labi! Neatgriezīšos, bet arī jums būs labi!» Un pavisam klusi piebilst:«Būs labi, bet ne tagad. Vēlāk.» Mans ceļš vēl nav galā, bet būs. Un tad es būšu pasaule. Mīļos pavadīšu ik uz soļa. Tā teikt, sargeņģeli tēlošu. Kas zi’, varbūt izdosies. Palīdzēšu cik vien spēšu. Jaukas atmiņas dāvāšu. Vairs neko vairāk nevaru darīt. Un nevajag. ---------------------------------------------------- Paņēmu. Un tik skaistā veidā. Par laimi viņš domāja, un es parādīju to. Parādīju, kur tā bija. Asarās to nav, bet tajās to ieraudzīja. Ne jau savējās. Citu asarās. Ledus asariņa par viņu atdota. Dāvāt asaras – laime saņēmējam. Redzēt, cik svarīgs bija. Redzēt, cik ļoti viņa dzīves kādam žēl. Un daudzi žēlo. Velti, bet žēlo. Asaras vajag dāvāt, ne laimi tajās slīcināt. Laime ir apzināties: biji vajadzīgs, ilgojas pēc tevis. Laime tas ir neaprakstāmi. Bet saprotami. Diemžēl ne visi saprot. Žēl, tik pēc manis saprot laimi. Mani vaino tās neesamībā. Es atņemu iespējas. Dzīves iespējas. |
| (26.08.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |