 (www.feini.lv) |
| Dzeja : 100 un 1 |
| Ar tevi simtreiz izrunājis lietas, Ko nedomāji, nezināji tu, Bet vienmēr nenobeidzis stāstus, Jo dikti švaki jūtu loģiku. Cik vienkārši ir it kā domās saprast, Bet vārdiem vietas nav, tie klusu stāv, Tie varenie, tie varenāki ir kā domas, Kas muļķa filosofam prātu klusu maļ. Kā vārdu saki, tas ir atkarīgs no dvesmas, Tas skan, bet spēj tik daudz ko padarīt. Vai saki to no prieka sviesta prāta, Vai arī mulsis, neziņās, un apjucis. Ir vārdam simtiem krāsu, traku veidu, Ik katrs savu variāciju mums dod, Bet atkal laiks tik iet un uzteic dienu, Kas vienreiz dota, vairāk neatrod. Var teikt, ka vārdiem nozīmes nav lielas, Bet tomēr sviests, lai kuļ to cituviet, Ir laikam tā, ka nevar visur spēlēt mīmus Un šarādes un mini mani skriet. Ar tevi simtreiz izrunājis lietas, Ko nedomāji, nezināju tu, Jo domās pastaigājas viņas, Nav loģikas, kas kaut ko skaidrotu. 29.05.2004. |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |