 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Eņģeļa radziņi |
| Neciešu, neciešu, neciešu svētuli sevī kā mālēt. Esmu es nikns un sadzelts kā bites, tomēr ir mirklis un - sprēgāt. Riebjas, es kaitinos dusmās kā sperts, netīk man neskaidras dziesmas – Labāk, lai bērmaršu sadzirdu skanam, nekā no maldsulu spiedes. Rītu ik katru nu mosties ar domu - pietiek, ka laiks ir būt mierā, Vakaru katru tad aizmigt ar jausmu - nesanāk, nav tas tik viegli. Dusmojos, dusmošos, vairāk jo mirkli, tracina nespējas saprast. Tāds ir tas liktens mums vīrišķi lemtais - kulies kaut krējumā. Trakums! Kā var tā domas ik mirkli būt citas, kā tās var skraidīt turp šurpu? Esmu pa kalniem, kā augšā, tā lejā, vilciens bez pieturām kursē. Mašīnists – jokdaris, kafiju dzer, nesteidzas pieturas rādīt, Tomēr bez attieksmēm pieturas tukšas, jāgāž tā kafija šķīvī! Nevajag stāties vai skriet, kad to gribu, pavēlnieks sen jau kā kūko, Vēlos tik saprast, vai bagāžas vagonā neesmu ieskrējis, smaidot. Jautājums – bagāžas nodaļas šefam – atbilde nenoskaidrota – Izlikās, pasmējās, notrina mēli, paliku pauzē – kas notiek? Negribu minēt vairs citu kā vietā, katram ir pašam savs jālemj, Varu tik pieņemt un saprast, to gan, nevis gan minēt - vai jāiet. Saprotu, spēju gan tracinošs būt, spēju ar interesantais – Katram ir savējās vērtības tak, traucēju – tad nu - uz laimīt! Atsakos turpmāk es runāt ar tevi, nevajag smalkuma augli, Ejiet tak ieskrieties, taktiski šādi, esmu es nikns un cauri. Punktu kā ielikt es mēģinu galā, sanāk tik komati slaidi, Tracinos, draudzenīt, netieku vaļā, iespļauj tak sejā, bet skaidri! 18.05.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |