 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Divkauja |
| Kārtējais dzejolis, kas mazliet aizkavējies publicējot. Nu ne vairāk kā nedēļa :) Tikko darbam tika pielikts punkts. Nevelc pašpārmetumos, tak nē, bet citādi ja nesanāk? Sajūties kad ne tik gaišs, bet savtīgs, arī patībā. Lūdzu, Dievs, tak dod man spēka būt, kas citam labu vēl, Nevēlos es tāds, kā sērga sajusties un būt, cik žēl. Gribas savus egoismus iznīcināt, neprasot, Nespēju es sevi raudzīt, citam bedri rakt gribot. Mācīties rast katra vēlmes, pieņemt tās un priecāties, Gribu, gribu, bet nespēju, sāku sevī nievāties. Šitās stulbas sajūtiņas, kas tā pāri nodarot, Šitās muļķa iegribiņas - piesist kāju, neprasot. Kā ar sevi satikt galā, kā lai mācos atbalstīt Arī tad, ja pašam brilles nekrīt nost no uzacīm? Kur ir tādas nastas rastas, kuras neļauj uzelpot? Kur ir tādi masti stiepti, kas tik pašam kuģot vēl? Negribu es jūru valdīt, negribu, tad slikts jūtos, Vēlos, lai tā zili brīva, lai tā plūst, kur viļņi kūst. Vēlos taisni, tas ir prātā, cits kas atkal tracinās, Sirdij prāta rastās domas, attieksmes ir pakulās. Divi manī brīžiem traki, nespēj skaidri nostādīt, Kā tad īsti jābūt justies, it kā tā, bet nosacīts... Prāts jau ļoti laba lieta, līdz ko šo to apzinies, Tā tev it kā vieglāk paliek, tomēr sirdī satriecies. Viens ir prāts, bet cits ir sirds šī, vai tas arī - egoisms? Vai tā mana sirds ir maita, nevēlos tā, pasarg Dies! Kādēļ vismaz divas puses piemīt katrai monētai? Kādēļ nevar domāt mierā, kādēļ sevi noslīpēt? Ģeometriju es gribu apgāzt, pateikt – viena puse plaknei ir, Matemātika nav liela muļķe, neļauj saprast, atkratīt. Kādēļ prāts jau risinājis, tam jau viss ir skaidrs tapts, Blakus sirds vai egoismi neļauj justies mierīgam? Gribu būt kā cilvēks, mīlošs, tāds, kas katram labu vēl, Nevis tāds, kas nespēj saprast pāri savam labumam. 18.04.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |