 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Apjukums |
| Tā neprasīja atļauju, vai iemīlēties var, Kā tagad muļķe pakļauta un atkarībās kar! Tā mana sirds tak nedomā, tā ieķēra un caur, Tā palaiž garām apstāklīšus, ai, kā viss tai ļauts! Ko ta maina domāšana, loģika un viss, Nav tai loģikas nekādas, pakaries kaut sists! Iemīlēties, tas viens divi, tagad redzu, tuk! Klauvē manā psihodromā loģika, kas klūp! Ej tak ellē, domāšana, tukša esi man, Es ar savu domāšanu bezizejā kampts! Es tak sevi krātiņā likt esmu gatavs vai, Lai tik mierā beidzot tieku, prom no vājībām. Drošāk - esmu gatavs aizbēgt, nekā sajusties Šitik mazs un kādā ķēries, tas nav prātoties! Kad tu kādā esi kritis, izrādās, ka tas Spēj kā tevi likt gar zemi. Baidos - vājš un prasts. Ai kā tracina tās manas rozā vājības, Es sev dumjš tā brīžiem liekos, gāzts no drošības. Es tak sevi gatavs sūtīt citā planētā, Lai tik beidzot mieru gūstu, bail no vājībām. Spalva gaisā - nepierasti man tā sajusties, Tracina, ja atkarība man no kāda līst. Es pat gluži neatceros, kad tā bijis ir, Tikai zinu, baidos šādas kā no uguņiem. Vienmēr sevi stiprinājis, patstāvīgam būt, Te nu pēkšņi smilškastītē, nevarīgs un – lūk! Katra skata alkstošs muļķis, tas vēl nava viss, Spētu, nāktu āksta tērpā, lai tik pamanīts. Redzu, mana domāšana nespējīga ir, Salauž visus loģikātus ilūzija šī. Mēģinu es sevi padzīt, traku suni kā, Tomēr fizika man neļauj, iekļauj likumā. Neprasīja, vai to var, var vispār derīgs tas, Kur tad paliek manas domas derība un viss? Rāmju nav, tos lieki domāt, nāk, tad paķer tā, Apjucis un mute vaļā, spēj tik blisināt. 17.03.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |