 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Izdzīve |
| Vai gribi apkārt parosību, Vēlies tajā šņākt? Tad tev gribot negribot Smaidīt nākas, jā. Tad nu smaidi, smejies, Nav tik grūti, nav, Laiki krāsies, sāks tev sokties, Nāks viss pats kā tāds. Tā nu dzīve iekārtota, Netīk masai kluss. Netīk, ja tu nepiedalies - Atturies un čuš. Tā nav liela liekulība, Nav tik traki, nav, Tikai mazliet sapalīdzi, Citam justies “šā!”. Pārvarēt šo iekšbarjeru, Pārsaukt lietas tā, Ka tu nevis samākslojot, Bet gan lidojam. Cilvēkam ir jāmācās būt sabiedriskai būtnei, protams, ja viņš to vēlas, ja viņam to vajag. Tā nav liekuļošana – piesaistīties, vienkārši atbalstīt citus. Citi tevi. Uz tā balstās sabiedrība. Smaidot, smejot. Atceros, kā pirms gadiem trīs es pats tik to iemācījos no kāda kolēģa – “būt jautram”. Viņš smējās par to, kas nebija smieklīgi, jo domāja, ka es jokoju. Es sapratu, ka tas ir tāds kā tolerances veids, kā atbalsts man. Jautrība bieži vien nebūtu tāda, ja cilvēki viens otru neatbalstītu ar “ievadjautrību”, bet tālāk bieži vien seko jautrība. Nepretoties sabiedriskajai jautrībai. Ja vēlies sabiedrību sev apkārt. Ja vēlies. Tā ir lieta, par ko neviens nerunā. Tolerance, nevis liekulība. Sabiedrības likumi. Var spītēt, bet vai vajag? 18.12.2003 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |