Šķirsimies kā draugi,
Kamēr saule lēnām riet.
Nu pienācis brīdis mums
Katram savu ceļu iet.
Pirmās zvaigznes ausīs drīz,
Mirs senās ugunis.
Bet abiem mums būs atkal
Tik savas debesis.
Nav mūsu varā atsaukt
Tos sapņus kopīgos,
Starp smiekliem allaž sūrstēs
As’ras veltīgās.
Ja kādu gribam atgūt,
No tā ir jāatvadās.
Varbūt zem jaunām debesīm
Viss notiks citādāk. |