 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Šķietamās vienaldzības |
| Un pielidoja viņš tai klāt, lai sūtītu šarmoto komētu, bet tās vietās izšāvās meteoru lietus, kas zvaigznei lika novērsties. Un vienmēr mācēt nemācējis Zvaigznei īstai piemanīties, Vienmēr agrās pieredzītes Saka, pamats pabaidīties. Zvaigznei, kādu negribēties, Piena ceļš ir vienkāršības, Tad tu esi saules dievos; Svešā zvaigzne atveldzēsies… Vienmēr baidīt sabaidījies, Ja nu zvaigznājs samaisīsies, Tad tev pašam, mēness pēdās Dedzinās, ko savārījis. Tad, kad lielā zvaigzne klāt nāk, Tavas komētas ir nieki. Tad, kad lielā zvaigzne spoža, Komētas ir vārguļnieki. Vienmēr mīlēt izvairījies Īstās debesis, kam tiekties – Tās tik dikti sajūsmāmas , Labāk malā paplunčāsies… Citdien saņēmies no tiesas, Novērsās uz nolemtības. Aiziet savās nepārspējās, Neprot īstām sevi sniegties… Un no malas brīnumzvaigzne, Tā, kas spoža, tā kas saista, Padomā par to, ka viņam Vienaldzības mēri kaisa. Un no sevis viņš, kam sāpe Nemaz neskatās uz tādām, Viņš ir sevi definējis – Neveiksminieks burvīblaukā. Viņa domās viņu sauca par Vienaldzību. Bet viņš, reizēm paskatoties uz brīnišķīgo, sevi sauca par muļķi, kas nespēj mainīties šai jūsmu laukā. Ar šādām zvaigznēm viņš baidās ko prast. Neprasme aiz jūsmām. 30.09.2003 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |