 (www.feini.lv) |
| Aigars Zvanītājs : Triloģija |
| Es sastapu tevi pusnaktī... Sastapu un iemīlējos... Iemīlējos tik neprātīgi... Apstājās laiks, apklusa telpa... Biji tikai tu un es... Es biju laimīgs... Un tu? Tu paskatījies uz mani, tad pagriezies un aizgāji... Aizgāji turp, kur mākoņi ar zemi saiet kopā... Tur, kur manas jūtas vairs nesniedzas... Tu aizgāji... Un nepagriezies... Pat lai pasmaidītu... Tev bija vienalga-tu biji laimīga... Bet es? Es esmu tikai cilvēks... Tikai cilvēks ar jūtām... Ar jūtām un sāpēm... Un citi man saka:”Tev sāp... Tatad esi dzīvs!” Un es atbildu-jā, esmu dzīvs, bet kas par to? Kas par to, ka dzīvoju, ja nespēju smaidīt, ja nespēju uzsmaidīt cilvēkam, kuru mīlu... Cilvēkam, kuru mīlu ar visu savu sirdi... Cilvēkam, kuram rakstu šo dzejoli... Cilvēkam, kuram ir vienalga... Cilvēkam, kurš pagriezās un aizgāja... ;( Viņa aizgāja... Viņa aizgāja un smaidīja... Un es teicu-laiks arī man pasmaidīt... un es sāku smaidīt... smaidīju, smaidīju, smaidīju... sapratu, ka nav jēgas smaidīt... neviens tāpat neskatījās... es smaidīju pats sev-es meloju pats sev... Es miru pats sevī... Par vēlu domāt-es jau biju nomiris... Kaps jau bija izrakts-arī kapa plāksnīte bija atrasta... Un uz plāksnītes bija rakstīts:”Aigars Zvanītājs, dzimis-1988. gada 12. februārī-miršanas diena nezināma...” un apakšā maziem burtiņiem rakstīts(es prasīju, lai iegravē):”Ilūzija neprasa neko-tā paņem visu!!!” |
| (19.07.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |