 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Ap moderno katlu |
| Kā zinātas vissmalkākās no stīgām, Tās spēlētas un locītas kā tiek. Ai, nezinu, kā viss tas sanākt var, Bet sanāk, tā kā nemēdz, kliegt? Bez tā, ka neatdzīt man zemības nekādas, Gan tur, kur es, gan tās, kur citi ir. Es neatzīstu tos, kas katlā vārās, Ar šodienu, ko piedāvā mums laikmets šis. Es gribu, esmu ļoti tīrais, Man tracina lūk tas, kas citus paņem līdz, Jebkādas vaļības, ko pasniedz melnais, Tās smērē mūs kā darvas rokas plīts. Man var būt ir pat amorāli Lūk tas, par ko tā citi smej, Es nevaru, man tracina un sāļi Kā drebuļos, no tā vai trauksmēs met. Mēs visi velni, kuri apkārt Tam katlam sarkanam šo deju met, Mēs visi muļķi, tādā steigā Ko teiksmainu un svētu zaudēt lekt… Par šodienas publikas tendencēm. Kā vienmēr. Ko prasām, ko gribam. Zūd skaistais un noslēpumainais. Esmu konservatīvs un vecmodīgs. Lai gan, ne vienmēr. 29.12.2003 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |