 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Ar vērienu |
| Nav jēga lekt no pieciem metriem, tikai sakropļosies, Nav jēga darīt mazas kļūdas, tikai sasmērēsies. Dzīve ir tik akla, sīka, reizēm sabaidīsies, Nav ko bīties, viss pa īstam, dzīvot vēlreiz nāksies? Viss ko darīt, grūd ar spēku, kāda jēga kaut ko slēpt? Esi atklāts, nāc ar grēku, atklāj to un pamest skrej. Labāk uzliesmot kā zvaigznei, nekā klusi blāvojot, Tāda mana dzīves jēga, tomēr krītot pacelšos. Dzīvē emocijas pildīt, lai tās sprāgst un uzvirmo, Neslēp tās, lai nāk ar dvesmu, nodod pirti, pasmejot; Lai tie visi, kam ir bailes, lai reiz ceļas, neskatot, Kāda jēga citu dēļ ir savu dzīvi noziedot? Nebaidīties aizspriedumiem ik uz soļa sastaptiem, Tā tie visus nokontrolē, neļauj izpausties – tik vien?!! Lai jau tie, kam dažāds baida, lai jau tie ar paliek tie, Būsim citādi un baudā atļausim sev atšķirties! Dzīve ir tik īsa un ātra. Mēs ļaujam apkārtējai sabiedrībai sevi ierobežot ar stereotipiem, kādiem mums jābūt. Vienīgais, pie kā mums būtu jāpieturas, ir morāles un ētikas, godaprāta normas. Bet citas? Ar to mēs atšķiramies. Tās mēs varam šaut gaisā, kā salūtu, lai redz, lai jūtam paši. Vai mums ir vajadzīgi cilvēki, kas no tā baidās? Jo patiesāki mēs esam, jo piemērotāki cilvēki ir mums apkārt, jo labāk jūtamies. 26.12.2003 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |