 (www.feini.lv) |
| ivi : Man nepatīk tā sajūta |
| Man nepatīk tā sajūta, Kad cerībā skaties caur logu Un viss ko tu redzi viltots. Mašīnas gadiem vecas un cilvēki. Nez ko redz tie viltoti ļaudis, Kad skatās uz mani? Viltojumu? Esmu jau arī, Tikai es to apzinos. Tāds, kā es jau ir bijis, Muļķis piedzimis, nedaudz gudrāks miris. Es zinu, vēl dzīvs ir es un tu, Bet tas ir tikai laiks. Tā steiga un meli, Ko dzirdam ik dienu, Tie ir tie muļķi, Kas vilto mūs. Nu neesam mēs domāti skriešanai, Ne arī melošanai, Varētu reiz palikt uz vietas Un klausīties, beidzot dzirdēt, Kā raud mazs bērns, Jo nevar melot, atvainojos, Tas ir runāt. Ieklausīties, ko saka Skolotājs. Muļķības? Nu bet tas jau netraucē ieklausīties, Bet nē, redziet deviņgadīgam bērnam Ir jāsteidzas, tikai kur? Paspēlēties kariņos, piemānīt, Apsmiet vājāko. Mēs visi esam vāji, Jo tikai vājais apsmej vājo, Reiz lasīju es, kad biju jaunāks, Līdzēja? Pavisam nedaudz, Tas ir instinkts, būt viltotam Un uzvesties īpaši, lai citi redz. Es ieskatījos logā atkal, Nevar būt, tur kāds skatījās pretī, Droši vien domā tāpat kā es, Cerība? Vai laikam nē? Viņš izskatās...apmaldījies. |
| (25.06.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |