| Sirds mana kā skaļrunis Grib pasaulei peteikt
 Tos vārdus, ko bieži
 Tev noklusēju
 
 Sirds mana kā laikrādis
 Grib izskaitīt laiku.
 To laiku, kas velkas,
 Kad Tevis nav blakus
 
 Sirds mana kā sega
 Grib ietīt Tevi
 Tajā mīļumā, maigumā,
 Kas ikdienā zūd
 
 Sirds mana kā saule
 Grib gaismu Tev dot
 To gaismu, kas vada
 Kas reti vēl spīd
 
 Sirds mana kā uguns
 Grib sasildīt tevi
 Tajā siltumā,
 kas manī vēl kvēl
 
 Sirds mana kā dziesma
 Grib nodziedāt tev
 To melodiju,
 Kas mīlēt mums liek
 
 Sirds mana kā dzejnieks
 Grib izdzejot Tevi.
 Tajā dzejolī, kas
 Mūžam man līdzās
 
 Sirds mana kā bērns
 Grib uzsmaidīt tev
 To smaidu,
 Kas liktu smaidīt tev
 
 Sirds mana kā māte
 Grib aprūpēt Tevi.
 Tajā gādībā,
 Kas zudusi sen.
 
 Sirds mana kā meitene jauna
 Grib mīlēt Tevi
 Tajā mīlestībā,
 Kas nezūd nekad.
 |