tavas nosalušās lūpas
manā atmiņā
kā nedzēšams parāds
es tērpjos melnā
kaut zinu –
tu gribēji redzēt mani baltā
nekad man nebūs piedošanas
par tavu izpostīto laimi
un nozagto sirdi
mans sods ir manas sāpes –
es pārstāt raudāt nevaru
Ak Kungs! man nepiederēja pat tavi skūpsti... |