 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Pazudusī vēstule |
| Mazliet centības un esi rokās man. Nav tā un es negribētu ar. Vai tik vienkārši ja dzīvē kaut kas tiek, Vai tad vērtē to, kas pāratliek? Izlejot man sejā skatu savu, Ātri kabatā to liec un miers. Saprast gribu to, ko nesaprotu, Bet nu bieži izklūp "diezvai" zieds. Tad, ja domāt parāk daudz tu sācis, Iesāc domāt, kādēļ vispār nācis. Pārāk dzīvojis un visa cita, Kabatās pa pilnam šaubu šika. Šaubas - šiks, tu piekrīti, man dārgais, Ja tu mērķīgs, nedrīksti tām dot Iespēju, kas tevi kavinātu Lielos mērķus īstenot. Esmu cilvēks Paranoija, Pat, ja vēl nekas nav bijis, Redzu ainas, savainoja, Lai ar tikai ilūzijās. Reizēm tikai iūzijās Visu dzīvi izdzīvoju. Tā man ir kā perversijās, Visas sāpes izslimoju. Nepārproti, jaukais, mīļais cilvēks! Ne par tevi rakstīts tas. Vispār, kam tas būtu domāts, Nav te konkrēts adresāts. 28.11.2002 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |