 (www.feini.lv) |
| Inese A.F.L. : Par savas jaunības kļūdām |
| Par savas jaunības kļūdām Tev stāstu, Par maldu ceļiem saviem Tev klāstu. Tu jau to zini, Jo vēroji mani, Un vienmēr blakus bij eņģeļi Tavi. Bet man to gribas tavās rokās atdot, Lai cilvēku vārdi vairs nevar man iekost. Tu jau zini cik tīnim no svara, Kā to citi cilvēki dara. Cik jaunībā dienas gaišas un garas, Cik svarīgas izliekas ciešanas savas. Meklējot dzīvei otro pusīti, Cik daudz draugu pa kaktiem ņurcīti. Ne jau simtos, ne dučos skaitāmi, Tomēr moderni tas, ka tie vairāki. Uz smiltīm savu laimi mēs ceļam, Dzīves mūrī nepareizos akmeņus veļam. Tu jau pacietīgs esi pārlieku, Nesodi mūs par katru nieku. Un tad gadās aiziet tālāk kā vēlēts, Jo spēli „Likteņa lēmējs” gribas spēlēt. Tā kā Ievai Ēdenē, augli šo baudot, Likās, ka par, par to nāvi tik baumots. Tomēr dvēsele lēnām mira, Sapņi un cerības līdz ar to ira. Dievs par samaksu deva man balvu, Par to, ka nebija domāts ar galvu. Mazu meitēnu klēpī man lika, Un vēl no citām sāpēm ar tika. Kas to vai zina vai Dievu, tad lūdzos, Bet draugam vēstules rakstīju, sūdzot. Puisis tas bija ar zelta sirdi, No manām sāpēm nezaudēja dzirdi. „Audzināsim kopā šo mazo knīpu, Pieņem tu manu mīlestību!” Tāds bija viņa pieņemtais lēmums, Ka kopīgi ceļi ejami mums. Nožēlot varu to kas pirms tā bija, Bet man nav dota dzīves dzēšgumija. Taču caur sāpēm mēs kopā iziet spējām, Savu lielo mīlestību izauklējām. 28.03.2005 14.32 |
| (04.05.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |