 (www.feini.lv) |
| Trubadūrs-Kalambūrs : Balāde par pēdējo tramvaju |
| Pēdējais tramvaj – tu, ilgi gaidītais brīnums, Naksnīgais viesi, gatavais ūnikums, Kurp ved tavs ceļš, uz kurieni mani aizvedīsi? Vai uz vietu, kur ir vislielākie redīsi, Griezdamies aug rīsi, Un lietus periodi ir īsi, Nav gari kā zirga sari – Aizved mani turp, ja vari, Kaut ko lietas labā dari! Vēlos būt tur, kur zāle zaļāka, debesis zilākas, Cilvēku domas dziļākas, sarunas patiesākas... Jā, pretējā krasta kontūras allaž izskatās pievilcīgākas, Tiecoties pēc neaizsniedzamā, nepamanām skaisto sev blakus, Tā vietā ar dzelzi un papīru pildām sev makus – Nauda un slavas kāre daudzus padara trakus, Kā banāna smarža mūsu senčus, pērtiķus makakus... Es ļoti atvainojos, tā bija tikai neliela atkāpe, Kā sacīt jāsaka, mana personīgā sāpe; Stāsts par pēdējo tramvaju tikai sākas, Mēģināšu jums tagad to pastāstīt kā nākas... ----------------------------------------------------- Un tā, jūsu priekšā santehniķis Lauris, Gludi noskūts tam ir pauris, Nu, īstenībā jau Lauris ir konkrēts bļauris, Savā draugu pulkā jūtas kā zirgā – Lūk, ieklausieties šajā negantajā ņirgā! Jā, tas viņš, tas mūsu Lauris, Sabiedrotais tam ir korišs Nauris. Kad bišku iedzer, jūra šiem līdz ceļiem, Un prāts tiem tā vien sliecas kā uz neceļiem, Nu, ko tu padarīsi tādiem jauniem teļiem! Cik gan kalnus šie kopā nav gāzuši, Podus situši un ziepes vārījuši – Tas normālam cilvēkam nedara godu, Gan jau saņems viņi reiz pelnītu sodu, Vai vismaz iedos tiem nosacīti, Kā sacīt, kādu gadiņu vai pārīti... Pag, kas tas par tādu staltu stāvu, Kur es šajā stāstā tādu rāvu? Ak, jā, tas takš daiļais estēts Vilibalds, Gudrām grāmatām tam nokrauts rakstāmgalds, Strādā viņš iestādē respektablā, Iekārtojies amatā gana rentablā, Par dzīvi nesūdzas, ar sevi tīri apmierināts Ir šis talantīgais diplomāts, Un prāts tam gluži vai kā apmāts Ar domu, kā lai nesabojā savu labo slavu, Un reizē pataisītu tavu ideju par savu, Lai tikai izceltos bosa priekšā. ‘’Laipni lūgti, nāciet iekšā!’’ Tam rakstīts uz biroja durvīm baltajām – Tas liecina par manierēm labajām, Bet ar tādiem kā Lauris Vilibaldam nav pa ceļam, Tādus viņš labāk redz nevis nākam, bet ejam... Un tā viņi satikās, šie divi pretējie tēli, Pieturā, gaidot pēdējo tramvaju vakarā vēli, Lauris darba drēbēs – netīrās skrandās... ‘’Ārprāts, mūsdienās tādi vēl joprojām pa ielām blandās, Šitais noteikti pa miskastēm arī vandās!’’ Pie sevis nodomā Vilibalds un noskurinās, Smalkajās drānās satinies drebinās. ‘’Jauns, glauns i klauns,’’ Laura domās skan, Bet viņi nav vieni, tur ir vēl kāds arīdzan. Tas kāds vīrs ar grumbām izvagotu seju, Knapi turas kājās, gandrīz jau nokrita – teju, teju... Viņš piestreipuļo pie Vilibalda ar žēlu skatu Un jautā, lai aizdod šim kādu latu, Jo, redz, viņš no dzīvokļa izlikts esot, Jau mēbeles valsts pilnvarots ierēdnis ārā nesot, Un nav vairs kur palikt, kur dēties, ko ēst, Nav ar ko tukšumu kuņģī dzēst... ‘’Nu, paklau, tas jau tiešām par traku, Ka es tev to te tagad saku, Ej prom, atšujies jel, nešķīstais veci, Ātrāk no šejienes projām teci!’’ Izbļāva Vilibalds, bet Lauris stāvēja klusu, Domās jau devās viņš uz dusu, Noguris pēc grūtās darbadienas, Bet roka tam sniedzās pēc monētas vienas, Kuru iedeva viņš vecajam vīram, Ļaudams savam nodomam palikt tīram... Un trijotne iekāpa pēdējā tramvajā, Kas aizveda viņus katru savā virzienā – tajā... |
| (27.04.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |