 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Punkts |
| Mazs skumjš stāsts par cilvēku. Dzīve ir stulba, viņš teica. Nē nevis teica, bet gan kliedza no visa spēka un asaras bija tam acīs. Tas bija cilvēks, kurš uzskatīja, ka ir nelaimīgs. Viņš sēdēja uz zemes un gribēja darīt visu. Jeb ko, kas varētu palīdzēt izdzīt to slikto enerģiju, kas žņaudz nost. Tur bija gan aizvainojums, gan šaubas par šķietamo patiesību. Viņam tā patika skaisti dzīvot, tikai nesanāca. Tu saki man, kur patiesība slēpjas, Man apnicis ir dzīvot no nekā, Es centos tevi izprast, samisējās, Un punktu ķeburainu pieliku kaut kā. Tu domā, nelietis es, pati tāda, Tā teicu, savu domādams, Bet var būt abi kaut ko rādam, Kā nedzīvot, kā visu ātri beigt. Tev acīs skumji paskatos es, Nu ne jau dzīvē vairs, bet te, Un manuprāt es atkal duros, Tev garām, citādāk jau ne. Es noeju tev garām, neskatoties, Tu nolādē, es zinu to, Man grūti, klāt tev neskaroties, Bet neteikšu, un viss ar to. Es neieredzu saulīt tevi Par to ka saprast nevaru, Tu domā pamocīt man tevi, Tas baigo baudu dod, nu nu. Mums sarunvalodas ir citas, Es labāk apklusu, lai kā... 14.07.2002 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |