 (www.feini.lv) |
| venija : Par zvaigznēm |
| - Par kurām tieši tu šovakar gribi dzirdēt? Par tām, kas debesīs, tām, kas uz zemes, vai par tām, par kurām mācās astronomijā? - Kā vai tad tās visas nav vienādas- spoži spīd, visi tās apbrīno un tad krīt..? -.... - Labi, stāti man par tām, kas debesīs! - Ir miljoniem cilvēku, un ir 10reiz vairāk sapņu, vēlmju un vēlēšanos. Ir domas, fantāzijas, ieceres... kā tev šķiet, kur tās paliek? Esi taču dzirdējis teicienu, par to, ka visas domas materializējas? Nu, tad, lūk... tās zvaigznes , kas ir pie debesīm, tās ir katra cilvēka maza vēlmju saliņa, maza sapņu krātuvīte. Nekas liels jau it kā tur nav- tik tāds mazs punktiņš debesīs, bet kā mirdz... jo vairāk tici, jo vairāk ceri, jo spožāk tas mirdz. Tāpēc arī to spožums atšķiras, atšķiras izmēri un attālums, atšķiras daudz kas, bet to galveno funkcija ir vienāda- uzkrāt cilvēku sapņus. Attālums ir mānīgs- brīžiem šķiet, ka tās ir tik tuvu, ka ar roku varētu aizsniegt, bet citreiz tik tālu, ka neviens kosmosa kuģis neaizlidos līdz turienei. Un tāda jau ir sapņu burvība- tie ir tik tuvu un tik tālu. Tik reāli un izdomāti... tā nu šie mazie kosmosa spīdeklīši barojas no mūsu sapņiem un ticības tiem... - Bet, kas notiek, kad zvaigznes krīt? - Tu pārstāj ticēt saviem sapņiem. Atmet visam ar roku un ļaujies liktenim, ļaujies upes plūdumam, ļaujies, lai citi tev māca kā dzīvot, tev pazūd mērķis, pazūd ilūzijas , pazūd viss... krītot lejā, mazais punktiņš izdziest. Tad, kādu dienu staigājot pa savu dārzu, tu atradīs mazu melnu akmeni un domāsi, kur tāds te uzradies, bet patiesībā tas ir... - ... mani sapņi. - ...tavi sapņi. Kādreiz tie bija spoža zvaigznīte pie plašās un tumšās debesu bļodas, tagad – tikai melns akmens. Ticība saviem sapņiem lika šim akmenim spīdēt. Tagad tik maz tici. Tik maz tic brīnumiem. Tic ... netic... netic nekam... Netic, ka kas labs ar viņiem var notikt. Netic , ka sapņi piepildās. Bet piepildās!!! Visiem tikai ir bail atzīt, ka viņi tic, ka viņi sapņo. Tāpēc arī zvaigznes parādās... - ..naktī? - Lai neviens neredzētu tevi, lūkojamies augšup plašajā debesu jumā. Lai neviens tevi nepieķer sapņojam, jo tas tagad nav modē. Tagad modē ir reālisms un individuālisms. Bet ir tik daudz, kuri tic... kuri naktī iziet uz balkona vai vienkārši lūkojas caur logu uz zvaigznēm. Uz savu. Uz saviem sapņiem.... nu, jā tāpēc arī zvaigznes nevar izskaitīt. - Bet, kā ar zvaigžņu lietu? Kā ar to, kad mēs vēlamies, pie katras krītošas zvaigznes? - Zvaigžņu lietus ir neticīgo sanāksmes. Tu taču esi redzējis , kad dažas zvaigznes tik pat kā nespīd., nu, lūk, tur cilvēks vēl mazliet tic, bet tad ir brīdis, kad izzūd pat šī mazā ticībiņa... tādu zvaigžņu, kas tūlīt dzisīs ir daudz... - Un vēlēšanās? - Vēloties krītošai zvaigznei tu dod viņai otru iespēju. Nē, pat ne zvaigznei- saviem sapņiem. Tu ļauj viņiem atkal ieņemt mazu vietiņu plašajā debesu jumā. Mazu mirdzošu punktiņu, uz kuru raudzīties skaidrās naktīs. - ... - Es zinu- tu netici krītošām zvaigznēm, bet varbūt vajadzētu? - Es gribētu ticēt, bet kā lai uzturu ticību , ja sapņi nepiepildās? No kā lai tā zvaigzne spīd? Tad labāk, lai krīt... Lai krīt un sadeg mani sapņi, lai pārvēršas par mana dārza dekorāciju, tur tie labāk izskatīsies... - ...Katra akmens sapnis ir kļūt par zvaigzni. |
| (21.04.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |