 (www.feini.lv) |
| Reasona : Kāpās |
| Tad, kad jūras pamalē sārtojās saule, tad, kad tās pēdējie stari glāstīja mierīgo ūdeni. Tad, kad zeltainās smiltis mirdzēja rietošās saules staros. Tad, kad kaijas, pārbaudīdamas jūrmalu, lidoja pār jūru. Tad Viņš izgāja pastaigā gar jūru. Basām kājām Viņš gāja pa liedaga smiltīm. Kājas iegrima tajās un atstāja pēdas. Viņa izgāja no mājas un devās uz jūras pusi. Viegla kleitiņa, basas kājas. Vēsums. Jūras vējš spēlējās ar viņas matiem. Viņs gāja un tīksminājās par skaisto saulrietu. Vislabāk to varētu redzēt tur augšā, kāpās. Viņš uzkāpa kāpu augšpusē un apsēdās uz akmens. Viņi sēdēja un vēroja saulrietu. Starp viņiem bija tikai viena klints siena. Saule jau norietēja. Viņi piecēlās. Viņa aizgāja līdz klinšu beigām, nokāpa lejā un gāja mājās pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis Viņš. Viņš nokāpa lejā no kāpām, devās mājās pa to ceļu, pa kuru Viņa bija nākusi šurp. Smiltīs Viņš pamanīja pēdas, kuras jūra nebija paspējusi vēl aizskalot. Viņš juta Viņas klātbūtni. Tik smalkas pēdas. Viņš nometās uz ceļiem un paņēma rokās smiltis ar vienu pēdu. Tā saira, smiltis iztecēja caur viņa pirkstiem. Ejot mājās, Viņa pamanīja lielas, svaigas pēdas jūrmalas smiltīs. Sirds tik neizprotami pukstēja. Vēja šalkas centās kaut ko pateikt. Viņa skrēja pa liedagu, liekot savas smalkās kājas Viņa lielajās, smiltīs atstātajās pēdās. Viņu pārņēma drošības sajūta. Lielas vilnis izdzēsa visas pēdas. Viņš apstājās, sirds sažņaudzās. Jūra paņēma līdzi Viņas atstātās pēdas. Pār Viņas vaigu noritēja asara. Viņa pēdas tika aizskalotas. Gaisā palika tikai vasaras nakts smarža, kas it kā mierinot, liegi noglāstīja Viņu ķermeņus. Viņus šķīra Attālums un Liktenis, un Ceļš, kas nav iets kopā, bet gan pretējos virzienos, jūtot vienam otru. |
| (11.04.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |