 (www.feini.lv) |
| Darel : Dzīves virsotne |
| Reiz ceļotājs stāvēja uz kāda kalna, drīzāk jau tā bija tikai augstiene, jo īstie kalni vēl bija tikai priekšā… Viņš raudzījās uz augšu – pretī pavērās trīs skaistas kalnu virsotnes, visas šķita tik varenas un tajā pašā brīdī tik neaizsargātas, un vēl arvien nekad nesasniegtas… Ceļotājs domāja, kurā no tām kāpt, tajā, kas kreisajā pusē – it kā viszemākā, bet ar varen spicu virsotni, vidējā, kur šķita, ka kādreiz jau bija kāpts, un ceļš jau līdz pusei iemīdīts, vai arī trešajā – tajā, kas labajā pusē, visaugstākajā, bet vislēzenākajā un pēc skata stabilākajā. ‘’Kāda jēga kāpt tajā spicajā un zemajā,’’ pie sevis domāja ceļotājs ‘’ tajā vidējā arī tikšu augšā, bet tā trešā tik skaista…’’ Un izvēlējās kāpt trešajā virsotnē – tajā stabilākajā. Ceļotājs izvēlējās pareizi… Ceļš bija garš, bet interesants, pa vidam gadījās arī kāda bedrīte, kur aizķerties, bet virsotne kļuva arvien tuvāk… Jo augstāk kāpa, jo vairāk saprata, ka izdarījis pareizo izvēli – sirds izvēlējās, nevis ceļotājs šo virsotni… Un ar katru soli šī virsotne kļuva arvien tuvāka sirdij, drīz jau vairs nekas cits ceļotāja pasaulē neeksistēja, kā saules apmirdzētā virsotne uz zilo debesu fona, kas izklātas ar viegliem mākonīšiem… Kādā brīdī kāpējs apstājās uz brīdi, apskatījās apkārt – viņš redzēja tālumā citus ceļotājus, daudzi bija izvēlējušies pārējos divus kalnus, citi to virsotnes sasniedza, citi pusceļā neizturēja un ripoja lejā. ‘’Tajos kalnos var uzkāpt ātrāk, bet man tas nav vajadzīgs, tas nav priekš manis…’’ nodomāja ceļotājs. Bija arī ceļotāji, kas kāpa šajā kalnā, bet tie bija tik tālu lejā, ka viņš zināja – šo virsotni viņš sasniegs pirmais… Ceļotājs turpināja kāpšanu, saule lēnām nozuda aiz virsotnes, iestājās tumsa, bet tik skaista tumsa… Mēness un daudzās zvaigznes tagad jau ieskāva kalna virsotni, ceļotājs nekad vēl nebija iedomājies, ka nakts var būt tik skaista… Un saullēkts bija skaists… Viss, viss bija skaists! Kādā dienā pēc varen garā un brīžiem nogurdinošā ceļa ceļotājs sasniedza virsotni… TIK skaisti… Tik labi viņš savā dzīvē nebija juties nekad… Viņš zināja ka šo virsotni nepametīs…Te bija tas, kas nebija citur… Te bija viss… Te bija laime… Te bija kas vairāk, kas tāds ko vārdiem izteikt nevar… Lejā bija sapulcējušies cilvēki, visi pie šī kalna, visi ar cieņu skatījās uz šo skaisto virsotni, kuras galā atradās ceļotājs, cilvēki bija priecīgi… ceļotājs paskatījās uz zemi – uz visiem daudzajiem cilvēkiem, kas redzēja viņa laimi, paskatījās uz debesīm, kur spīdēja siltā pavasara saule… Viņš skatījās visapkārt – pa labi pa kreisi, uz augšu uz leju, visapkārt sev, vēlreiz pa labi un atkal pa kreisi… Viņam noreiba galva… Bija dzirdējis no daudziem citiem pieredzējušiem ceļotājiem stāstus, ka kalna virsotnē nedrīkst apreibt, jo tad var paslīdēt un nokrist… Bet viņš negribēja noreibt, tikai paskatīties vēlējās… Bet galva griezās, un ceļotājs krita… Sākumā ceļotājs nebija pamanījis, ka virsotnei otrā pusē bija stāva aiza… Ceļotājs krita iekšā šajā aizā… ‘’Tas nevar būt!’’ iebļāvās ceļotājs, un krita lejā… Krita bezdibenī, krītot tam gar acīm pavīdēja visa dzīve, visi notikumi, bet viss saistībā ar virsotni, jo šī virsotne bija kļuvusi par ceļotāja dzīvi… Ceļotājs krita un skatījās uz šo skaisto virsotni, ko ieskāva gaiši zilās debesis… kritiens šķiet, ka bija mūžīgs… TE pēkšņi! ceļotājs atvēra acis, viņš stāvēja uz kāda kalna drīzāk tā bija tikai augstienes, jo īstie kalni vēl bija tikai priekšā… Viņam priekšā pavērās trīs skaistas virsotnes, visas šķita tik varenas… Tikai šoreiz jau lielākā daļa ceļotāju kāpa tajā virsotnē kas pa labi… pēkšņi kāds vīrs ar lielu ceļasomu uz pleciem skrienot garām ceļotājam noteica: ‘’ Šajā kalnā kas slēpjas, kas patiesi skaists, reiz tur bija augšā kāds ceļotājs, neviens nezina kas viņš bija, bet tā laime un siltums ko kalns tad izstaroja! Ceļotājs pazuda, viņu neviens vēl nespēj atrast, tagad visi skrien šajā kalnā, lai atrastu to laimi sev!’’ …viegls smaids parādījās ceļotāja sejā un pār vaigu sāka slīdēt maza asariņa… Viņš zināja… Šajā virsotnē bija palikusi maza daļiņa no ceļotāja, un pie ceļotāja bija palikusi maza daļiņa no šī kalna… Ak šis skaistais kalns… |
| (29.03.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |