 (www.feini.lv) |
| venija : Lāstekas pie pretējās mājas jumta |
| Atdot sevi visu viņiem. Sev atstāt nedrīkst neko. Sadegt sarkanās liesmās. Nedrīkst palikt pelni. Sasalt, jā sasalt... tā, lai nepaliek ledus... Bet vai tā var? Viņa sēdēja pie loga un truli raudzījās uz lāstekām pie pretējās mājas jumta. It kā bija marts, pavasaris, spīdēja saule, bet tās ne velna nepilēja. Vecais jumts bija sarūsējis, sniegs ar sauli bija solidarizējušies un nolēmuši „iepriecināt” pēdējā stāva iemītniekus, liekot tiem sadabūt spaiņus, bļodas, luptas jebko, kas spētu uzsūkt ziemas sniegu. - Tā iet, ja grib dzīvot bēniņos, - viņa nosprieda, - man jau šķita, ka tas no modes ir izgājis. 4.stāva istaba pludoja, bet lāstekas aiz loga nepilēja. It kā jau neviens tieši neprasīja no viņas neko, bet caur puķēm... o, kas par puķēm... ir bijuši lielāki, mazāki grozi, vāzes, podiņi... viņa nevarēja atcerēties nevienu, kurš nebūtu nācis pie viņas „ar puķēm”... it nevienu... Viņa nedrīkstēja „pirkt” puķes. Viņa nedrīkstēja prasīt it neko... viņa varēja dot visiem, bet nedrīkstēja gaidīt ko atpakaļ. Nedrīkstēja, nedrīkstēja... ko nozīmē nedrīkstēja? Viņa drīkstēja, viņai vajadzēja uzdrošināties, bet viņai neļāva... viņu uzskatīja par tādu kā pakāpienu karietē... it kā nevajadzīgu, bet tai pašā laikā nepieciešamu. Viņai bija jādzīvo viņu dzīves. Jādzīvo tik ļoti, ka neatlika laika savējai. Un, tad nu ir tā, ka tu sadedz, sasalsti, izzūdi... un aiz sevis neatstāj neko. Pat ne peļķi uz zemes. Kas to būtu domājis, ka lāstekas kūst pa nakti... No rīta pie pretējās mājas nebija peļķes un nebija arī lāsteku. Uz zemes atklājās pirmie asniņi. |
| (17.03.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |