Bez putnu gavilēm
Smok visas manas ausmas.
Kā mehānisms šis,
Kur valda klusās šausmas.
Vai apturēt to var
Un saprast, kā tas sākās,
Pirms dzīvi pazaudēt
Šai trakā ellē nākas?
Vai sajūt tas un redz,
Kas esmu, būšu, biju,
Jeb katrs spiega tēls
Vien māns un ilūzija?
Ir vienaldzības purvs
Ap manu mazo salu,
Bet ticu – svētie kāps
Jau drīz pār mākoņmalu.
Un putni gavilēs,
Nāks atspirgums caur glāstu.
Es zvaniņš skaļš pie sirds
Ik katram, kam to stāstu! |