 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Es nešļupstu mīļvārdus |
| (Kad pavasarī kļūst garākas un siltākas dienas, tad cilvēks par Debesu skaistumu sāk domāt.) Es nešļupstu mīļvārdus Par kūciņām un bučiņām, Un nesauc mani Kvadroberts. Es saprotu skaidri, Ka neviens nesaprot Vērtības, dēļ kurām Man dzīvot ir vērts. Es redzu pie apvāršņa Sabrūkam tiltus Starp mums, kuriem nesaprasties. Es redzu, kā Tvaika ielā patveras Pēdējie normālie trīs, Un zombiju armijas soļojot dzied: “Ak, vajag tiem, vajag tak prasties!” * Ir vieta šai pasaulē tāda, Kas sākas aiz sliekšņa, es zinu. Tur eņģeļi vēro, kā dzīvi Ar spārnotām nopūtām svinu. Vai lēni un nopietni iesi, Vai jokodams tādā kā riksī, Tai vietā, kur katrs ir sācies, Tu īstajā laikā reiz tiksi. Tos kalnus, kur uzkāpt tu tiecies, Tās lietas, ko pārvietot taisies, Dēļ kurām pa kājām šai dzīvē Tev citi un tu citiem maisies, To mirdzošo dzīvības upi, Bez kuras pat nesāktos dzeja, Spēks mūžīgs un bezgalīgs tomēr Kā arhitekts uzprojektēja. Nē, nespēs vairs samelot acis – Tām pieskarsies trūdi kā kaklam. Dzims pēdējais svētlaimes kliedziens, Ka beidzot nav jāpaliek aklam… |
| (17.04.2026) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |