kā
divas mazas, neapdzīvotas salas
es
un nakts, kas sēž uz manas gultas malas
viņa
izlakusi visu manu labo vīnu (baigā maita)
kaut ko
bubina, ķikina, varbūt aitas, varbūt pātarus skaita
kad
viss jau līdz brošai, man ikurāt tikai viņas trūka
nu
mīcās te kā pa sili melna cūka
ūvai, ūvai
padomājies, šim kaut kas nepatīk, čalītis uzmetis lūpu
pietiek mīcīties, ejam
es tev pusdienām vārīšu skābu kāpostu zupu
(ar frikadeļiem) |