 (www.feini.lv) |
| Aleksandrs Leicers : Pirmā reize, kad sajutos vecs |
| Pirmo reizi es sajutos vecs, kad krāsoju vingrošanas stieņus mikrorajona pagalma bērnu laukumiņā. Bija agrs rīts, un es idilliski klāju grunti, klausīdamies tās pašas nedaudzās dziesmas, ko biju ielādējis telefonā, pretodamies tam, cik ļoti tās man jau bija apnikušas. Nebija rasas un spīdēja saule, kas lēnām centās mani pierunāt novilkt jaku. Man aiz muguras laukumiņu sāka šķērsot mazs bērns, kura enerģiskie jautājumi un izsaucieni atbalsojās daudzdzīvokļu ēku sienās un sašķēla rīta klusumu, liekot par sevi manīt pat pāri mūzikai manās austiņās. Bērns tenterēja un līkločoja caur laukumiņu, orbitēdams mammu un pārraidīdams savus iespaidus un atklājumus, uz ko saņēma apstiprinājumus, ka tik tiešām tas, ko viņš pieredz ir īsts, un arī mamma redz to pašu. Es dzirdēju, ka abi tuvojas līdz mazais samazina ātrumu un noklust. Ar pakausi jutu, ka viņš vēro, kā es iemērcu pindzeli, kā biezā, pelēkā krāsa noklāj metālu, kā dažas krāsas pilītes trāpa zālē un dažas – uz gumijas kurpēm. Viņš vēroja īsu brīdi, bet ar skatienu, kas vēl nav apguvis sabiedriskā transporta etiķeti, un tāpēc skatās acīmredzami un tieši, samulstot tikai tad, ja kāds paskatās pretī. Es paliku ar muguru un neskatījos pretī. Ja jau par spīti visam, ko iespējams pieredzēt, ejot caur pagalmu, es uz šo mirkli biju kļuvis tas visinteresantākais, būtu muļķīgi šādu komplimentu nepieņemt. Un tomēr manas iedomības mūžs bija īss, jo pienāca mamma un paņēma bērnu aiz rokas. Viņa piesacīja – ļauj onkulītim strādāt – un atgrieza mazo iepriekšējā trajektorijā pāri pagalmam. Un tā mani pirmo reizi dzīvē nosauca par onkulīti. Es pēkšņi sajutu, kā man pār lūpām nokarājas ūsas un matu līnijā iezīmējas ass ķīlis. Pēkšņi poza, kurā tupēju bija neērta un kurpēs svīda pēdas. Es piecēlos kājās, iesviedu bundžā pindzeli un uzsaucu sievietei. Viņa atskatījās. Es sāku taisnoties, ka neesmu onkulītis – man ir četrpadsmit gadu, un manai māsai vēl nav bērnu. Sieviete mani stingri vēroja, ar stāju aizsedzot mazo. Viņa neatbildēja, tikai paskubināja bērnu un abi ātrā solī devās prom. Mazais izbrida caur peļķi, par ko mamma pat neaizrādīja. Jutos jocīgi. Es piegāju pie peļķes, kurā pamazām norima ūdens. Tajā atspīdēja zilas debesis un vingrošanas stieņi. Tad no krasta ieslīdēja mans pauris ar šķidrajiem matiem, kas ar ķīli iedūrās pierē. Manas acis iepletās, un pastiepa smagos ādas maisiņus tā, ka pie acābolu malām varēja sajust gaisu. Mutē bija skāba garša. Mani vaigi šķita plāni un gari. Es domāju, ka tas nevar būt. Varbūt tā izskatās tikai slikta apgaismojuma dēļ, bet kā tad man var būt tādas ūsas? Kāpēc manām ūsām ir tāda garša? Tas nevar būt. Tas var būt gan – teica mans atspulgs peļķē. Tev nav četrpadsmit gadu, tu esi onkulītis. Tu strādā uzņēmumā, kas liek pretslīdes pārklājumus skolas kāpnēm. Tu pīpē pačku divās dienās. Tev ir aktuāli, ka ēdot mellenes uzlabojas redze. Pieņem realitāti - tu esi onkulītis, un es esmu tavs atspulgs peļķē. Es drusciņ vēl pastāvēju un pablenzu norimušajā peļķes ūdenī. Tad es izlēmu pieņemt realitāti, pateicu paldies un gāju nopirkt aliņu. Austiņās pārlēca nākamā dziesma, kura man bija apnikusi vairāk nekā iepriekšējā. Es nemanot biju paguvis noklāt lielu laukumu ar krāsu. Pie pašas pagalma malas uz trotuāra izgāja sieviete ar bērnu. Mani sasniedza vēl pēdējais izsauciens, tad abi nozuda. Man joprojām bija četrpadsmit gadu un es nebiju onkulītis. Vai drīzāk – es tik tikko vienreiz uz īsu brīdi biju bijis onkulītis, taču nu jau tas bija noslēdzies. Rīts sāka izvērsties par siltu dienu un saule beidzot mani pierunāja novilkt jaku. |
| (17.12.2023) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |