 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Osvalda piedzīvojumi. 2. laidiens |
| Osvalds un bruņinieku pils Osvalds pošas ceļojumam tālam – Priekšā meži, jūras plašums zils. Apraksts nervus pakutināt sola: “Iekļauta ir bruņinieku pils.” It neko vairs Osvalds nespēj darīt – Galva tikai vienu domu maļ: “Gribu kļūt par bruņinieku cēlu – Nebraukšu uz mājām atpakaļ!” Osvalds autobusā knosās, dīdās, Cerēdams, ka mērķi sniegs tūlīt. Ekskursijas vadītājs vien nosmīn: “Pilī, Osvald, nonāksim mēs rīt!” Uzvilkts tā kā stīga, acīm vaļā Kempingā guļ Osvalds, kustās telts. Murgos nāk pie viņa bruņinieki – Sudrabs spīd un kara gaitu zelts. Izveļas viņš ugunskura gaismā, Pirms vēl bruņinieku kapāts, durts – Jūra viz kā spoguļota baisma, Osvalds raušas zirgā sapņu burts. Ceļabiedri nesaprot ne nieka, Domājot, ka Osvaldam zūd prāts; Neredz tie, cik daudz tam sirdī prieka, Ordenī kas nupat aicināts. Sudrabā kalts Osvalds jāj pār jūru, Pili ieraugot jau ļoti drīz, Kurā cauri gadu simtiem seniem Rīt jau ceļotājus izvadīs. Atpazīs tie Osvaldu tai gleznā, Līdzās kamīnam kas karāsies, Saprotot šī notikuma jēgu: Osvalds senču pulkā atgriezies. * Osvalds un lielā mīla Virtuvē zem vaskadrānas Slepens foto noglabāts. Ieskatās tur dažreiz Osvalds Tad, kad vientuļš kļuvis prāts. Brūte viņam izdarīga – Centrāltirgū lietas bīda. Paša dobē plūktu tulpi Sniedz viņš čukstot: “Zinaīda!” Iekopts dārziņš Lucavsalā Brangas ražas šogad dod. Kotletes no tirgus gaļas Zinaīda gatavo, Piemizojot sīpoliņus, Kabačus un tomātiņus, Gardēdi šo vīru sirmo Pasludinot numur pirmo. Abiem pogu telefoni – Viss kā padomijā reiz. Nu un tad? Vai tāpēc saucams Dzīvesveids šis nepareizs? * Osvalds un sēņošana Stāv istabā pie sienas viens sens skapis, Kam durvju eņģes rūsas skartas čīkst. Tas gadu gaitā krietni slapjš ir tapis – Tur tikai Osvalds ielūkoties drīkst. Ņem Osvalds sēņu grozu, asu nazi, Un iejūsmots pie skapja šorīt nāk. Aug skapī apšu kundziņi tam mazi, Un gailenītes jautru danci sāk. Guļ skapī lupatas un mitras lapas – Ir mēslojums šis tīkams sēņukiem. “Jel nāciet, mīlulītes, reiz pie papa!” Dūc Osvalds pazīstamu dziesmu tiem. Ver saimnieks vaļā skapja smagās durvis – Tā saturu nu saule izgaismo. No pēkšņa izbīļa krīt zemē kurvis, Jo Osvalds pēkšņi pamana kaut ko. Kā zibenīga kustība, kā ēna Kāds pašā skapja stūrī tvēries trīc – Vien īkšķa garš, bet paskatā pēc zēna, Ar mici, kurai gliemis apkārt vīts. Cērt Osvalds veicīgi ar naža galu, Bet veltīgi – tas tukšu gaisu dur. Vairs negrib laisties rūķītis uz alu, Bet bailes slēpdams sēņotājā lūr. “Ak, nebaidies no manis!” Osvalds saka Un badakāsi gļotaino nost trauc, Bet rūķis mici cauro noliek blakus Un degunā ar pirkstu aši brauc. “Nu, saki, draudziņ, kāpēc tev nav bārdas!” Kļūst Osvalds notiekošā iejūsmots. “Ja teiksi man kaut vienu pašu vārdu, Salds čupa čups par balvu tiks tev dots!” Smej rūķītis: “Man bija bārda kupla, Bet pinkaina un gara tapa tā, Līdz paklupu, sev mutē bāzdams tuplu – Šī kāre mani veda strupceļā.” “Es pagatavošu tev skapja sēnes, Ja saldumi tev tikai skāde šķiet,” Teic Osvalds, ripodams kā apaļš mēness Uz virtuvi, kur dziedāt sāk un diet. Pēc laiciņa viņš atgriežas ar mērci, Ko kārdinoši skapja priekšā liek, Bet rūķītis tek prom kā ūdens tērce Un savā mājiņā pirms tumsas tiek. Nāk daudzreiz Osvalds skumīgi pie skapja, Lai satiktos ar mazo draudziņu. Kā skapis slapjš, tam dvēsele nu slapja, Jo rūķa nav – to tagad zini tu. * Osvalds un smaidu stafete Osvalds skatās: jautrais sētnieks Virpuļo ap slotu slaids. No šī skata neparastā Iezogas tam lūpās smaids. Lapām karuselī griezties – Sētnieks nedomā vēl rimt. Osvalds saprot – daudz no svara Dienai nebēdnīgai dzimt. Osvalds smaidu aiznes tālu, Nejautājot sev, vai spēj, Kamēr visa pasaulīte Vienā balsī gavilē. Smaidu vīruss aplipina Katru viņa ceļā nu – Tā kā domino pat ļaunie Ceļos krīt, lai celtos tu. Mīlestība visus vieno – Viņai gājums bezgalīgs. Saule glāstiem neskopojas – Drūmos kaktos smaidi dīgst. “Atkal vaļā sirdis raisās!” Miera dūjas dziedāt māk. Sētnieku tās atcerēsies – Vienmēr kāds to visu sāk. Kā tam dzirkstele šī radās, Neprot atbildēt neviens. Kvēla uguns roze liesmo, Cilvēks – gaismas pavediens. Osvalds iemalko no blašķes, Bērni, putni, kaķi smej Gan par to, ka smaids, ne kašķis Tevi nes, kad dzēris ej. Gan par to, ka sētnieks vecais Lādzīgs paliek tad, ne skābs, Gan par to, ka zemeslodi Tikai smaidi… Smaidi glābs! |
| (25.08.2021) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |