 (www.feini.lv) |
| Aleksandrs Leicers : Izmeklētājs (60 rindiņas) |
| Prātā pārejot tūkstošiem lapu, Iegaumēti atlīp tūkstošiem knapi Mapēs saspiesti privāti dati, No kuriem izcelti ar kafijas apli Vien daži. Žvadzi ķēde, kā pagalma šūpolēs, Tā par īsu, lai skrietu paslēpēs. Ar kādu frāzi uzsaukt tam, kas sēž Smilšu vētrā un šķietami atveldzējas? Vai labāk - kāds viņam alfabēts? Smiltis paņem un motoru noslāpē. Nākas kāpt ārā, un ne jau algas dēļ. Iesitas vējš plānā kapucē. Tas sēž, bet pamana, It kā neko. Turpina to pašu iesākto. - Labvakar. - A ko? - Neko. - Piedāvāt kaut ko? - Policija. - Nejoko. Nācējam tad acis gail. Ar 'nāc, ejam' nepietiks. Darījumu cilvēks būdams, Sēdošais nepiekrīt. Smīn. - Autoritāte. Kad auto rit ātri, Var pēcpusdienas laikā Apceļot apkārtni, Uzmanot kripatas, Un to, cik tie rātni. Labs iespaids par vērtīgu Augšējo slāni. Bet šovakar... Datums griež pagalmos Rētas ar šūpolēm, Sētai sāp domāt par Burbuļpūšamo. Vairs debesīs netiek nekas, Vairs neceļas burbuļi, Lietus jauc smiltis, Un krīt tikai dubļi. Var būt kas vairāk par nāvi, Varbūt tālāk aiz “zaudēt” un “zust”. Mirstīgs meklēju, bet tikai pajautāju, Vai var būt kas tālāk aiz “mirst”? Un nebija. Tas bija viss. Es aizgāju turpat, lai atrastu Vien tukšu telpu. Sēdošais vienreiz ievelk elpu. - Tad kāpēc viņš tur gāja? Un kāpēc es skrēju? Caur vēju dzīt Smilšu graudus... Nākošais divreiz velk elpu. - Varbūt ir vakars, kad aizmirst Un atļaut pazust. |
| (22.08.2021) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |