 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Tikšanās |
| "Var tavam mūža sapnim pēkšņi pienākt beigas – Tu zini to un tāpēc sapņo, draugs, bez steigas!” Viņš klusi pasmaida un piemiedz kreiso aci, Jo liegais sapnis lēnām pārvērties par traci. Uz zemes klimatu jau konstruktori maina, Brauc dzīvot kosmosā, kur dzīve pasakaina. Smags klusums palikušos mocekļus vēl moka, Jo gaismas notis nebur “diriģenta” roka. Un sevī maldas vadītājs pēc vadītāja, Starp simtiem miljonu neviena radītāja. Jel bojā neaizej pirms manis, zemeslode – Tu svētums dārgs ne bezvērtīgu lūžņu bode. Tev dzejnieks lūdz, kam vientulība vīģes lapa. Uz pirmsākumu ceļš man atpakaļ ne kapu, Kad it kā kalnup virzoties es slīdu lejā Ar sniega pārslām vasarā un zvaigznēm dejā. Kaut izsamisusi, patiešām dzeja dziedē – Tā ceļa biedrs vienīgais, kas bažas kliedē. Viņš kājās pieceļas, lai uzticos no tiesas – Tā gars ir netverams man, radībai iz miesas. |
| (04.08.2021) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |