 (www.feini.lv) |
| Aleksandrs Leicers : Skārdi un lūžņi (35 rindiņas) |
| Skārdi un lūžņi Uz kalna rietumu malas Netraucē saulrieta staram. Man bija saruna. Nu, ne jau piederēja. Biju tās īrnieks uz mirkli, Mēs saderējām. Ar Vienu Otru blakusvāģi Par vārdiem runājām. Silda atmosfēras tropu slāņi. Lūžņu kalna mohikāņi. Cik vārdus sarunā Vajag, lai smietos, Ja mēģinām izņemt liekos? Pēc tam, kad sasniegts ir Augstākais punkts, Vārdu spēks dalās uz pusi. Cik vajag, lai smietos? Maz, tad vairāk līdz brīdim, Kad smiekli ir klusi. Viens Otrs liek likmi, Cik vajag stāstam? Es – cik baumām? Viņš – cik lāstam? Un reizēm vārdi top lūžņi, Tie dzīvo ap rietumu malu. Par pāris derību likmēm, Piedzīvo vientuļu galu. Es jautāju, cik vajag sāpēm? Skumjām, kas tevī, nevis no ārienes. Mēs sēdējām. Šoreiz bez vārdiem. Starp skārdiem uz rietumu pusi. Jo es sapratu, un viņš saprata, Ka var sāpēt pavisam klusi. |
| (15.09.2020) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |