... visvainīgākie vienmēr ir dzejnieki -
Urbina, īd, ārdās, tracina tautu.
Un tā pasauli lāpa, lai viņai sāp.
Un pēc tam nevainīgi brīnās.
No viņu vārdiem rētas aizvelkas lēni.
Vēl lēnāk no klusēšanas.
Tāda izmirstoša suga – vārdotāji.
Spēj dziedēt caur savām sāpēm. |