 (www.feini.lv) |
| Aivars Krūkliņš : Nepālā |
| ― Smēķējat … ― lama viņu uzrunā pirmais. Tas nav jautājums, kaut arī intonācijā to varētu saklausīt. Tas nav arī pārmetums vai izbrīns, lai gan arī tos — gan vienu, gan otru — pie labas gribas varētu uztvert lamas balsī. Tas ir visiem tik pazīstamais nepiespiestas sasveicināšanās veids, kad uzrunātājs vēršas pie uzrunājamā ar pārjautājošu atbildi uz neizskanējušu jautājumu: ja vēlies man ko teikt, bet nezini manu vārdu, vispirms pasaki, ko es šobrīd daru, vai kas man mugurā, vai ko tamlīdzīgu, tādējādi apstiprinot, ka tas esmu es, kam tu to saki. ― Tā labāk domājas, ― viņš atbild, pēc īsas pauzes, meklēdamies viņa toreiz vēl trūcīgajā angļu vārdu krājumā. Lama saprotoši māj ar galvu un viņa smaids piepildās ar konkrētu saturu. Viņi atvadās. Viņš paliek smēķējot, pusceļā uz klosteri kalna virsotnē, bet lama ar pavadoņiem turpina ceļu lejup. — Laikam augstas kārtas, — viņš nodomā, — spriežot pēc pavadoņu skaita. — Un vēl viņš secina, ka valodas nezināšana reizēm palīdz būtiskajam nepazust nebūtiskajā. |
| (24.09.2019) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |