X


Feini!
(www.feini.lv)
Aleksandrs Leicers : Sānslīde
Vai caur sānslīdes izraisīto stresu viņš savos pēdējos mirkļos sasaistīja riepu svilšanas smaku ar mūža darbu gumijas apstrādes industrijā? Runā, ka cilvēka spēja atminēties smaržas ir viena no spēcīgākajām. Tad visticamāk viņa dzīve patiesi pazibēja šim gar acīm. Vai degunu?
Kurš tad bija nelaiķis? Visi viņu pazina pēc mašīnas vien. Vai drīzāk pēc tā, kas no tās atlicis. Pie stūres mierīgs, kluss un miris sēdēja Konrāds Tellers. Viņš bija vietējais uzņēmējs. Laikam lokālā mērogā šis bija nosaucams par gumijas magnātu. Viņa dzīve bija izdevusies. Vīrs bija veiksmīga biznesa dibinātājs, naudas viņam netrūka, bija sieva, klīda baumas, ka drīz gaidāms arī ģimenes pieaugums.
Es neko no tā visa nezināju. Tikai šo uzvārdu, kurš kaut kur bija piestiprināts teju katrā pilsētas publiskajā zonā. Mani nekad nebija ieinteresējusi šī cilvēka dzīve, taču nāvē viņš bija kļuvis pamanāms pat man.
Bez šaubām, šāds negadījums kļuva par sensāciju, teju nacionālu traģēdiju. Piepeši šis vīrs bija tīrs no grēkiem. Neviens vairs neatminējās nevienu sliktu lietu, ko šis būtu darījis. Šī pēcnāves popularitāte pelnīja medijiem naudu, paralēli spiežot uz atraitni un topošo vientuļo māti – Telleres jaunkundzi. Bet viņa turējās stipri, laikam jau bija pieradusi pie preses gandrīz nepiedienīgās izmeklēšanas metodes.
Es skatījos, kā baltais sedans sadalās manu acu priekšā. Laikam jau viņš ceļoja ievērojami ātri, taču man likās, ka viņa auto vēl nesasniedza iecerēto ātrumu. Pašā paātrinājuma sākumā mašīna zaudēja stabilitāti, pēc tam saķeri un beidzot sāniski ieslīdēja autobusa pieturā. Mašīna bija salocīta tik viegli, ka likās – virsbūve ir no alumīnija follija. Tā starp abām sāndurvīm bija ietriekta uz iekšu tik stipri, ka nācās brīnieties, ka auto vēl netika pārlauzts uz pusēm.
Es stāvēju. Un klusēju. Nekustējos. Citi bija pieskrējuši mašīnas sānam, mēģināja atraut vaļā durvis, taču bez panākumiem.
Auto nebija tālu, es to sasniedzu ar pārdesmit soļiem. Tas kūpēja un spēcīgi smirdēja pēc svilušas gumijas. Apkārtējie šausmās pārrunāja nupat notikušo. Tika sazvanīti glābšanas dienesti.
Es joprojām klusēju. Nepiedalījos apkārtējā burzmā. Viss, ko redzēju bija Konrāda, atļāvos pieņemt, līķis. Tas gulēja vairāk uz paneļa nekā vadītāja krēslā. Viena roka bija izgrūsta cauri stūres plastmasai, kur karājās balta ķeska, laikam no gaisa spilvena. Šis vīrs raudzījās ārā pa sašķaidīto vējstiklu ar teju sapņainām acīm. Varbūt tas bija vairāku lauzto sejas kaulu dēļ, taču Konrāds izskatījās apmierināts.
Ir šis pieņēmums, ka redzot seju, kura nepauž emocijas, cilvēks vienkārši projecē savas emocijas saistībā ar situāciju, kurā seju ierauga. Vai tas nozīmēja, ka jutos atvieglots, apmierināts un sapņains, redzēdams Konrāda Tellera nesen mirušo ķermeni?
Šeit pieņemamas būtu tikai divu veidu atbildes – kategorisks nē vai visas pārējās. Pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku ātri spētu pateikt nē, bet tajā brīdī es nezināju. Varbūt vienkārši neskumu. Varbūt ne.
Jebkurš spētu konstatēt, ka tas bija traumatisks atgadījums. Un jebkurš saprastu, ka pat pēc ilgāka laika atmiņas tik viegli nenodzistu. Es reizēm aizdomājos par to skatienu, kuru Konrāds priekšmetiski meta caur vējstiklu.
Es mēģināju, pašam nemanot, sevi pārliecināt, ka šis atgadījums vairāk aprakstīja manu domāšanas paņēmienu nekā jebko izteica par Tellera kunga būtību. Tomēr pat šī prātošana iesēdās manā zemapziņā, bieži nevietā aizsākot pēkšņus intereses uzplūdumus.
Pavadīju stundas internetā, lasot pseidozinātniskus rakstus par dvēseles svaru, ezotēriskas runas forumos un slikti tulkotus atdzejojumus, kuri nākuši no vairāku tautu folklorām. Manās acīs Konrāds Tellers nebija tā sensacionālā nāve, par kuru visi runāja uz katra ielas stūra. Nejutu, kā izvēlējos, bet tā jau laikam bija noticis – šis vīrs vienkārši bija interesants līķis.
Protams, Konrāda nāve bija satricinājusi visus – arī tos, kuri savu brīvo laiku veltīja izdomātu sazvērestību atmaskošanai. Redziet – patiesībā Konrādu noslepkavoja gumijas industrijas konkurenti vai arī tomēr viņš izdarīja pašnāvību, jo nevēlējās bērnu? Vai Tellera jaunkundze bija viņu krāpusi ar kādu paziņu? Esmu piemirsis, kura šonedēļ bija pareizā atbilde, taču pārāk nepieķeršos, jo rīt tā atkal mainīsies.
Es nevaru beigt domāt par to vakaru pie autobusa pieturas. Tas dīvainā veidā mani iedvesmo darīt… kaut ko. Visa pārējā pilsēta kustas, plēšas un strādā, lai saglabātu šī vīra mantojumu, viņa morālās vērtības, bet es laikam sākšu izzināt to, ko vēlos es.
Nāve mani ir motivējusi vairāk nekā dzīvošana. Man nav bail, tikai interesē. Es gribu zināt, ko tas nozīmē. Cik nozīmīgi ir tie pēdējie mirkļi?
Šorīt pamodos ar sajūtu, ka jāmirst, es to zināju vairāk par jebko. Sāku savākt mantas, tīrīju dzīvokli, pat uzrakstīju vienkāršotu mantojumu, kas lielāko daļu no man piederošā nozīmēja manam brālēnam, lai jau ņem, ja kaut ko vēlas. Gribēju atstāt pasauli ar cieņu, jo nejutu nekādu naidu pret to, tikai interesi par nāvi. Nekā personīga, laikam varētu teikt tā.
Es uzvilku labākās drēbes un kāpu uz daudzdzīvokļu mājas jumta. Jutos ļoti pacilāts. Tā ir liela brīvība – izvēlēties nomirt. Jutu pilnīgu kontroli pār savu dzīvi un pat ne drusciņ nešaubījos par sava lēmuma pareizumu.
Nostājos uz plakanā jumta malas un skatījos lejup no trešā stāva. Izdomāju, ka jālec. Sajūta bija gandrīz kā sapnī – vienkārši dari un viss! Nekam nav jābūt pamatotam – tikai dari!
Es nolecu. Es sasniedzu zemi. Ļoti ātri. Mani pāršalca milzīgas sāpes. Es salauzu abas kājas un kreiso plaukstu, tieši locītavā. Sāpes iestājās ātri, gandrīz nejutu šoku. Es gulēju. Un gulēju… Bet nenomiru, tikai mocījos.
Izdomāju – jāizkustas. Apvēlos uz sāna, tad ar šausmīgu krakšķi tiku uz vēdera un ar pusotru roku sāku rāpot tuvāk ielai. Jutu, ka bikses ir piesūkušās ar šķidrumu, droši vien asinīm, jo daļa kājas kaula bija atšķēlusies un pārplēsusi ādu. Tas bija labi, tam vajadzētu paātrināt šo mokpilno procesu.
Pēc mūžības es sasniedzu ielu. Satiksme bija maza. Es izrāpoju pretimejošās joslas vidū. Redzēju, ka man virsū brauc mašīna, tāpēc nekustējos. Lai trāpa. Pēdējā brīdī tā strauji bremzēja un stūrēja pa kreisi – prom no manis. Tā ar aizmugurējo riteni aizķēra manu potīti un iesita kāju dziļi gūžā. Atskanēja krakšķis, kuru pavadīja kubā kāpinātas iepriekšējās sāpes. Mana pēda bija galīgi šķība un kurpe piepildījās ar asinīm. Šķiet šoferis nolauza man pirkstu.
No mašīnas izlēca jauna sieviete, kura bija histērijā, atvainojās un krita panikā. Es jutos slikti, jo nevēlējos taču nevienu sāpināt, izņemot sevi.
Nākamā mašīna, kas brauca, bija marķēta ar ceļu policijas simboliku. Tie ievēroja neparasto situāciju, kura bija radusies uz ceļa, tāpēc apstājās netālu no manis. No mašīnas izkāpa divi vīrieši uniformās, pārliecinājās, ka sieviete izsaukusi ātro palīdzību, tad viens no viņiem devās sastādīt protokolu, kamēr otrs pienāca un notupās man blakus. Viņš mani aplūkoja, tad pagriezās pret savu pārinieku.
Šajā mirklī man sāpēja neizturami spēcīgi, arī ielas netīrumi sāka jaukties ar manu brūču saturu, un ja godīgi – man bija apnicis mirt. Ievēroju policista ieroci, tas bija tuvu manai labajai rokai, tāpēc izlēmu to paņemt. Policists gandrīz noreaģēja, bet tā kā viņš absolūti nebija gatavs, es izrādījos veiklāks.
Roka ļoti trīcēja, un man nebija laika notēmēt. Ar vienu pirkstu noņēmu drošību, ar otru spiedu gaili pistolei, kuru biju pielicis pie zoda.
Šāviena mirklī sāka džinkstēt labā auss. Tad tā kļuva kurla, kamēr manu galvaskausu pāršķēla vismilzīgākās sāpes šodien.
Drīz kļuva skaidrs, ka biju izdarījis ļoti sliktu šāvienu. Es sašķaidīju pusi no sava žokļa, taču tas arī viss, lode bija lidojusi ļoti sāniski un vienkārši atstāja manu ķermeni. Policists gandrīz apjucis mani centās savaldīt, lai gan tikpat kā biju miris. Tik pat kā.
Viņi daudz bļāva. Vienīgais, ko pagaidām biju noskaidrojis savā eksperimentā bija tas, ka mirt ir šausmīgi kaitinoši.
Tu skaties uz ikdienišķām lietām nedēļām ilgi, apbrīnojot, cik viegli ir nomirt vienkārši dzīvojot dzīvi, bet tajā brīdī manas domas bija pilnībā mainījušās.
Viņi kopā ar mediķiem, kuri bija ieradušies ar ātrās palīdzības mašīnu, mani satvēra. Es ļoti skaļi vaidēju, sēcu, jo jebkurš pieskāriens sāpēja tik ļoti kā jauns šāviens. Es nevēlējos, lai mani glābj.
Kad viņi mēģināja uzcelt mani uz nestuvēm, es izlēmu piebeigt sevi reizi par visām reizēm. Es neveselīgi ātri izrāvu labo roku no policista skavām, nedaudz zaudēju līdzsvaru gaisā, taču atvēzējos ar atbrīvoto roku un no visa spēka triecu pret kāju. Tā nokrakšķēja un palika mediķa rokā. Krītot mana galva atsitās pret trotuāra apmali un pārplīsa.
Es dzirdu, kā viņi steidzas, darbojas. Viņi saka, ka es miršu, tāpēc jāpasteidzas. Bet es esmu mierīgs. Es esmu apmierināts. Es pilnībā izprotu Konrāda skatienu, un ja man būtu vējstikls, es caur to raudzītos tieši tāpat.
(26.06.2019)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu