 (www.feini.lv) |
| Babadura : Infantilisms |
| Es te izdomāju uzrakstīt kaut ko kārtējo super-puper dziļdomīgo, lai visi pēc tam varētu priecāties, ka es tik jauniņa, bet ar kādu domu gājienu! Nu priekš septiņpadsmit gadiem tas ir ģeniāli, ka pilnīgi vai prieks domāt par to, cik tālu es attīstīšos, kad man būs teiksim divdesmit pieci. Hm. Nu ko lai es saku – attīstīta tauta, ja jau spēj tik precīzi spriedelēt par garīgo izaugsmi. Kur neskaties, neviens jau vairs nesaka – tas tur aprobežots idiots utt, drīzāk – ja jau viņš vispār spējīgs domāt, nozīmē, ka kādu dienu gan jau viņš izaugs līdz mūsu viedoklim. Tas jau nekas, ka tanī dienā mēs paši pāraugsim mūsu viedokli, kaut gan, ja domā loģiski, par to jau nevajadzētu stāstīt, jo tas jau loģisks secinājums. Man tikai viens jautājums – ja viedoklis var būt par vai pret, un mēs gudrie, izaugušie esam pret, kamēr tie aprobežotie par, uz kuru pusi izmainīsies mūsu viedoklis tad, kad tie aprobežotie izaugs līdz mūsu viedoklim. Nu jā… nepamatots uzbrukums – neviens, kā jau vienreiz pateikts, nerunā par paša izaugsmi, tātad neviens nekad nav teicis, ka tā attīstīsies tālāk. Vai varbūt vienkārši ne šajā jautājumā. Stop – latviešu valoda – bagāta valoda, ar tās palīdzību var izteikt ļoti daudz un dažādu lietu - neskatoties uz vārdu trūkumu, dažas domas tiek tā sapiņķerētas, ka cilvēks, kurš ir tik „primitīvs“, ka nespēj ne pats tā sapiņķerēt, ne saprast tādus zirnekļu tīklus, tiek uzskatīts par aprobežotu vai, pareizāk sakot, „nedaaugušu“. Nu tad kāpēc tik praktiskā valodā vārds „izaudzis“ mēdz bieži izmantoties kā sinonīms vārdam „izmainījies“? Totāls sviests tur augšā sarakstīts, vai ne? Nekā nevar sajēgt – pati te sarakstīju tādus mudžekļus, kādus centos aprakstīt, un iespējams, nolikt gar zemi, kaut gan pati bez tādiem nevaru dzīvot. Nu jā, ja pats sevi uzskati par gudru, tad jau paša vērtība acīs ceļas, nu kā minimums zemapziņā, citādi jau nespētu atšķirt idiotu no ne-idiota (O, jā, kādas gan man tiesības teikt, kurš cilvēks ir stulbs un kurš nav? Nu piedodiet, ka es tā daru, tikai lūdzu neliekuļojiet, ka jūs kā dievi uzskatāt visus savus paziņas par vienādiem cilvēkiem – ar dažiem jums patīk būt kopā, ar dažiem nē jelkādu negatīvu aspektu dēļ – un nestāstiet, ka jums ar tiem cilvēkiem negribas būt kopā, jo viņi ir pārāk labi priekš jums), tātad es to mudžeklību pamatoti mīlu. Pie visiem svētajiem, par ko te es runāju?! Patiesībā ne par ko vairāk, kā cilvēks mēdz ne tikai augt, bet vēl arī mainīties, un ja kāds nedomā tāpat kā jūs, nenozīmē, ka viņš stāv kaut kur garīgi augstāk vai zemāk. Viņš vienkārši ir audzis un mainījies citādāk kā jūs. Šitādu perfektu „vecuma noteikšanu“ var izmantot pie jūsu tipa cilvēka (Kā es uzdrīkstos uzbrukt cilvēka vienreizībai?!), taču lai pavisam neaizvainotu individuālistus – jā, tipi ir vairāki. Neesmu klasificētājs, un tik gudra, kā izliekos, arī neesmu, bet atšķirīgi viedokļi nerodas tikai tāpēc, ka citi ir stulbāki, citi gudrāki. Tāpēc nesmīdiniet mani ar vārdiem „labs sākums, bet tev vēl jāaug“. Vārdi ir patiesi, bet vai ir zināms, cik tālu cilvēks var izaugt? Vai nav tā, ka izaugsme ir pieredzes lieta – un cilvēkiem bez jūsu pieredzes iespējas nav arī pieredzes vajadzības? Es esmu jauna, es atbildes uz šiem jautājumiem nezinu. Un ja arī uz šīs pasaules ir kāds astoņdesmitgadīgs večuks, kurš to zina, tas viņam vairs nepalīdzēs. Un man, jaunai un naivai, tas galīgi nav vajadzīgs, zināt to, ko zina pārējie, man pietiek ar to, ka es zinu un gribu zināt to, kas man vajadzīgs, lai būtu man. Un lai justos labi. Infantilisms? Varbūt. Bet antiinfantilismu ņemt par dzīves jēgu ir vienkārši glupi, tik pat glupi, kā strīdēties, kas tā tāda jēga vispār ir. :) Un galu galā priekš cilvēkiem, kuriem patīk kustināt smadzenes: augt ta es augšu, jautājums – priekš kam? Un to nu uz visatbalstītas loģikas likumiem būs pagrūti paskaidrot. |
| (07.03.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |