 (www.feini.lv) |
| Kerolaina Kerolaina : R...... |
| Es vēlos mīļo mieru, Es vēlos citu dzīvi, Man nepieciešams Tu, Bez Tevis jāpārdzīvo katru dienu. Lai cik es arī censtos aizmirst Tevi, Tas liekas muļķīgi un nav ko mānīt sevi! Es Tevi mīlu! Es Tevi tiešām ļoti, ļoti mīlu! Kāpēc Tu nespēj saņemties un pārvarēt šo trako Nīlu! Es zinu, ka Tu mani mīli! Bet brīžiem rokas nolaižas un šķiet Tu tikai smīni! Tā nevar būt, mums bija vairāk kā var būt... Mums bija sajūtas un saikne... Tā nav dota katram, tā taču bija neizraujama sakne... Es neticu, ka tu tā spēsi aiziet lēni un pamazām! Tu taču zini, ka mani moki kā ar seju pret samazgām... Tas pat būtu maigi teikts.. Mēs taču viens otru bez vārdiem sapratām.. Kāpēc Tu neļauj sev izjust kā ir dzīvot pasakā...? Vai tā bija kļūda un ilūzija, ka var pastāvēt tāda mīlestības uzvija? Kāpēc, tad dzīve mani tā apmānīja? Kāpēc Tu neesi ar mani, tad kad man tik ļoti slāpst? Kāpēc Tu speciāli mani kaltē? Varbūt Tev tiešām negribas neko vairs! Tad kāpēc nepasaki man, kad trīcošām rokām Tev rakstot jautāju? Kāpēc Tu liec man skriet Tev pakaļ? Vai tas tev dzīvē neliek iet nedaudz atpakaļ? Varbūt ne, varbūt Tu tā jūties labi! Bet tad nostādi man konkrētu līniju un paskaidro! Lai skaidrībā dzīvojam abi! Es nezinu ko domāt, nezinu kā būt! Es Tevis dēļ visu mainu... Ja Tu nebūsi man būs visu dzīvi vienai būt! Tavs piepildījums neaizvietojams.. Ja esmu gājusi uz visu mūsu dēļ, tad vairāk nesmērēšu sirdi! Lai tu tur paliec mūžam, kaut vai klusi atraidīta kļūšu.. Es tomēr neizzudīšu.. Es uz šīs pasaules Tev būšu... Varbūt man lemts ir mocīties cerībās un gaidās.. Bet tikai sevis dēļ ko dzīvē darīt man vairs nav baudas! Es spēšu dzīvot bērnu dēļ, un viņiem naudas! Bet bez tevis katra sekunde kā peklē sausums.. Vai tiešām man šajā dzīvē vajadzīgs tāds mulsums.. Tas vairs nav svarīgi, jo Tu mans visums.. Ir Grūti saņemties un likt tev mieru.. Jo tu to neprasi un neapstirpini tā vajadzību.. Bet tomēr jādzivo ar tavu vienaldzību.. Kā pietrūkst man visā tavas līdzdalības,,, Neviens vairs nespēs dot man tādas bezgalības... Cik žēl, ka šādus brīžus šobrīd atceroties Man asaras birst noliecoties Tur smiekliem vieta, sirdssmaidam, mīlestībai, Bet bez tevis tas viss tagad ir pievērsies nebūtībai.. Es nebūtībā eju viena... Tu acu priekšā manā,,, manu asaru pilno, skumjo acu priekšā! Tu teici - lieki teksti man! Tad kāpēc nepateici man vairāk priekšā! Vai tiešām spēj tik patiess jūtu teātris dzīvē būt, Kad cilvēks no tā vislaimīgākais uz pasaules spēj kļūt? Un kāpēc pēc tam dubļu jūrā kulties? Kur tai malas ir? Vai tiešām man Tev vajag lūgties? Vai ļausi slīkt man un tur palikt gulties? Cik var viens cilvēks pēc tam sāpi darīt? Ja pirms tam, tas laimīgai man lika kļūt? Kā ticēt tagad mīlestībai? Ja visi apkārt gadiem ejot nesaprot ko paši jūt? Kāpēc es pēkšņi esmu gatava dēļ mīlas purvā brist? Un kāpēc pēkšņi visi aizgriežas un interesē tikai kas pie purva malā mani vēro? Kāpēc man pakaļ nebrien tas dēļ kura kāpju pāri principiem? Es jau nelūdzu lai kāds par mani sēro... Ir jādara dēļ sevis, bet tas ir tikai nejūtīgiem kritiķiem! Kad mīlestība nāk un dod Tev kādu laiku visu, un pēkšņi novēršas un tēlo vēsu, gausu! Un tu joprojām gaidi ar maisu! Tai jāstāv būtu pār VISU! Es gribu beidzot ticēt! Es gribu beidzot būt ar Tevi! Ko darīt man, lai beigtos šis murgs, nu jau pašai ar sevi! |
| (30.04.2019) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |