 (www.feini.lv) |
| Babadura : lala |
| Gribu iemīlēties. Oj, kā tas skan! Sekli, vai ne? Ja es to būtu izteikusi ar kaut kādu nesaprotamu priekšmetu palīdzību, piemēram ar tualetes papīra rullīti un automašīnas riepu, izstaipījusi domu uz septiņiem teikumiem un pēc tam būtu to sadalījusi, teiksim, piecpadsmit rindiņās, tā jau būtu bijusi proza, turklāt skanīga, jo neviens nesaprastu, ko es ar to vēlos pateikt, visi tikai spētu nojaust, ka zem vārdiem „tualetes rullis“ un „riepa“ slēpjas kāda „dziļāka doma“. Kaut gan principā ko es te kunkstu. Principā kam gan interesē tas, ka es gribu iemīlēties? Pat ja es šīs idejas izteikšanai izmantošu prozu, vienīgais, kas kādu interesēs būs tas, vai man ir rakstnieka talants vai nav. Nu un pieņemsim, ka man talants ir. Un tālāk? Mana problēma ir tā, ka es esmu tikai cilvēks, un es nevaru izdomāt ko pārcilvēcisku, tik nedabisku un interesantu, lai kāds paliktu pie manas domas, kā pie kaut kā tāda, kas piedod vērtību kaut kam, kas senāk vispār nebija iedomu auglis. Var uzrakstīt grāmatu. Ha! – te arī noplok viss mans talants – grāmatu uzrakstīt ir grūti. Vienreizēju grāmatu vēl grūtāk. Paskaitiet paši – cik vienreizēju grāmatu jūs ziniet? Nevis vienkārši labu (kaut gan arī pie to rakstīšanas sēdēt manā uztverē ir neiespējami – cepuri nost priekšā tiem cilvēkiem, kuri uz to ir spējīgi), bet tādu, pēc kuru izlasīšanas jūs jūtat, ka kaut kas nav tā, kā bija – kad kaut kas mainās. Kad ir tā, ka, ja jūsu prātiņā nebūtu bijušas ieborētas šīs grāmatas domas, jūs būtu bijuši pavisam citi cilvēki. Dažam šādu grāmatu daudz – tam tiek mani aplausi. Dažam var saskaitīt uz kreisās rokas pirkstiem. Negribu aizvainot nevienu autoru vai „autoru”. Bet es nedomāju, ka jelkāds no jums rakstītu bez kāda iemesla. Galu galā, skatoties spogulī arī es sev pati liekos kā kāds mirdzošs dimantiņš. Es tikai gribēju pateikt, ka varbūt ir vērts atstāt patiesību tādu, kāda viņa ir, jo pasaule ir tieši tik sarežģīta, cik mēs viņu sarežģījam. PS. Un ja jūs nerakstītu, jūs tā, kā jūs domājat, nedomātu, un ja jūs nedomātu, ar ko gan es runātu? Ha. Un šitā es ņemu un nogalinu visu augstāk rakstītās domas būtību. |
| (07.03.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |