 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Medību klubs |
| Karstais laiks dikti spieda uz smadzenēm. Šis sasodītais apstāklis neapšaubāmi atstāja iespaidu uz daudziem. Vaironis nešķita izņēmums, lai gan viņš pats ticēja, ka bija gan. Karstums uzskatāms par sekundāru, jo Vaironis kā jau pasaules naba atbildēja par cilvēces nākotni. Misija ne no vieglajām, taču unikālā veidā izpildāma. Attiecības ar pārējiem gluži kā no grāmatas. Proti, tie, kas neatzina Vaironi par Dievu, kaut ko perināja iz netīro nodomu pūra. No tādiem Vaironis, sava vārda cienīgs, vairījās. Kādu rītu Vaironis, paķēris vairojamo glāzi, devās apsekot pastnieka atnestās avīzes lapas. Kārtējo reizi bija jāatrod pavediens uz sazvērnieku drukātavu, bet pavediens neatradās – tā kā vienmēr. Vienmēr jāapmierinās ar čiku. “Nē, nē… Tas nevar būt,” Vaironis stenēja. “Vai es kāds mazohists? Viss šeit tīrs.” Tad, treniņa nolūkā pabolījis acis, izstaipījis sejas mīmiku, iesūnojušais jauneklis piecēlās kājās un tuvojās logam. “Man jāizskatās nevainojami. N e v a i n o j a m i.” Vaironis klusinātā balsī skaitīja. Taču tad, nepaspējušam sasiet rīta svārkus, nācās sastingt. Apdullinošs troksnis viņu pārsteidza. Roka saķēra pieri. Stikla lausku vižņi peldēja jēlas olas glumajā upē. Nu tie bija reāli draudi veselībai, bet rīcība no Vairoņa puses nesekoja. Pirmīt bramanīgajam avīžu detektīvam dūša saskrēja papēžos. “Nu, re. Pierādījums,” Vaironis apmierināts nopūtās. Avīzē slēpās kods, kurš atmodināja psihes perifēriju Vaironī un izraisīja otro draudu epizodi “Jēlā ola”. Tas viss pārņēma tik ļoti, ka nemazgājies, nepaēdis un rīta svārkus atstājis vaļā, viņš iztenterēja uz ielas. Taču pilsētā, kurā Vaironis dzīvoja, bija savi noteikumi. Viens no tiem bija noteikums “Staigā, kāds gribi. Nevienam nav tiesību uz tevi lūrēt.” Vaironis, protams, to zināja un likās ļoti pārsteigts, ka notika pretējais. Piemēram, kāda sieviete paspruka sāņus, kad puskailais, saviebis trako seju, joņoja viņai garām. “Ievērot noteikumus!” Vaironis kliedza. Dāma paķēra mobilo, lai pēc viņa domām zvanītu kārtībniekiem. “Kāds absurds! Kāda tikumības sardze! Hallooo! Nekas vairs te nav pa vecam, mīlulīt, tāpēc noliec labāk trubu!” Vaironis ārdījās, bet tad sāka pieslēgties veselais saprāts, kurš sāka analīzi viņa galvā. “Ja nu izņēmuma kārtā policija izpilda dāmas lūgumu, arestē mani un iebāž trakomājā… Tas nebūtu labi.” Vaironis nočukstēja un nemanāmi ieslīdēja kādā vārtu rūmē. Pustumsā stāvēja noslēpumains siluets. “Labu apetīti!” siluets pateica. Vaironis paskatījās savā plaukstā – tā bija sagrābusi pilošu saldējumu. Vārtu rūmei pagāja garām divas meitenes, it kā tukši iesmejoties un zīmīgi saskatoties. Vaironis saviebās un gribēja kaut ko teikt, bet aprāvās. Ja nu izsauc policiju… Kaut kā negribētos… Tad, atkal savādajam stāvam pievērsies, Vaironis sasprindzināja visas maņas. Kā svece savādais stāvs pēkšņi izgaismoja pustumšo vārtu rūmi. Tikai tad varēja tā īsti ieraudzīt svešinieka sejas pantus, un tie izrādījās biedējoši pazīstami. Vārtu rūmes sienas Vaironī lēni sāka iedvest sen zināmo – bailes un riebumu. Stāvs apsēdās un sāka savu ierasti formālo teātri. “Šādas ripas, tādas ripas kopā samaisīsim. Ja? Jā! Vari atgriezties palātā. Man beidzas dežūra. Ja? Jā!” pazīstamais stāvs izspieda samākslotas žāvas, piecēlās un laipni izvadīja Vaironi no kabineta. Stāstam būtu jābeidzas, taču notika lūk, kā… Rīta stundā šīs pašas pilsētas tumšākajā un smirdīgākajā pagrabā sapulcējās dīvaini ļaudis. Viņu starpā varēja manīt kādu pastnieku. “Īstā, īstā avīze, boss. Viss kā pa diedziņu… Kā no grāmatas. Līdz pat jēlajai olai savu uzdevumu izpildīju.” pastnieks teica un padevīgi sagaidīja samaksu. Viņu starpā atradās arī kāda sieviete. “Zvanīju jums tad, kad teicāt, “ dāma teica un padevīgi sagaidīja samaksu. “Ja par nieka tiesu vēlāk es būtu saņēmis zvanu no jums, eksperiments izgāztos. Kā zināms, aizbēdzis briedis otrreiz tik viegli medniekam rokā nedodas…” boss teica. “Pēdējais triks ar saldējumu bija lielisks” viņš uzslavēja divu komjauniešu padauzu reinkarnācijas mūslaiku sātanistu miesās. “Jūsu smiekli novērsa viņa uzmanību, un rau… taurenis atradās manā tīklā.” Komjaunietēm tika brangi atalgots. Dīvainie ļaudis izklīda pa malām – žurkas pie žurkām, tarakāns pie tarakāniem u.t.t. Bet kur palika boss? Daktera vadītais džips izbrauca uz tilta un… Ak, vai! Kāds pārdabisks spēks lika stūres ratam krasi pagriezties. Auto iztriecās cauri tilta margām un nogāja pa burbuli. Visdīvainākais atklājās, kad slīkoni izzvejoja – uz pieres noslīkušajam asiņainiem burtiem iegravēts bija uzraksts “TAS PAR VAIRONI”. Lieki bilst, ka rakstītājs netika notverts. Lieki bilst, ka tādā un tādā psihiatriskajā slimnīcā nav ārstējies neviens cilvēks, kurš atbilstu stāsta galvenajam varonim Vaironim… |
| (07.08.2018) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |