 (www.feini.lv) |
| Aleksandrs Leicers : Pusnakts putenis (24 rindiņas) |
| Tu pat nevari iedomāties To, cik ļoti man nāk miegs Bet es stāvu pie tavām durvīm, Man virsū krīt pusnakts puteņa sniegs. Es neskatos uz saviem pirkstiem, Jo tie liekas, kā kalti no ledus. Un tā kā ledus ir caurspīdīgs Nekā redzama tumsā nemaz nebūs. Tu atver durvis vien dažus centimetrus, Aukstais vējš tev sapūš matus. Tu smaidi, saki, ka neesmu normāls, Ka pusnaktī stāvu tev blakus. Tu zini, ka aiz divām ciešām šallēm Manas sausās lūpas par siltumu cīnās. Tu tās skūpsti un sildi ar savām. Atmiņa, ko neviens neiznīcinās. Es atkal klausījos mūsu dziesmas, Pirms šovakar paspēju aizmigt. Sola salu un sniegu, un kārtīgu ziemu. Un man atkal gribas tevi satikt. Tie, kam rūgta sirds šī ir sveša joma. Sak, kā viens smaids var nevarēt apnikt? Aizmiegot tu esi mana pēdējā doma Un mans pats pirmais sapnis. |
| (27.01.2018) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |