 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Kas un Kāds |
| Cilvēka kā dievišķas būtnes lielākais pārbaudījums slēpjas saturā un formās. Jebkuru formu pirmatnējai gaismai ar nosaukumu “Kas” piešķir cilvēka iztēle. Proti, cilvēks ir tas, kurš vienmēr uzdod jautājumu “Kāds”, taču nekad nedrīkst aizmirst – tieši “Kas” satur kopā formu. Vērojot cilvēkus viņu ikdienas gaitās, redzama bīstama tendence – cilvēks aizmaldas vilinošās un nenoliedzami interesantās formās. Šis fakts liek padomāt par to, ka, esot negausības verdzībā, nopietni deformējam kanālus, pa kuriem mūsu saknes veldzējas pirmatnējā gaismā ar nosaukumu “Kas”. “Kas” īstenībā neatliek nekas cits kā saturēt kopā formu, lai arī šis uzdevums nekad nav bijis patīkams. Šajā brīdī vērts atcerēties vēsturiskos aprakstus par glumo zemi jeb Dieva pasauli bez formas, proti, pagrieziena punktu – Ārdošā centienus izpostīt iedibināto kārtību. Šie centieni vainagojās panākumiem, un beidzot kaut kādā fantastiskā veidā “Kas” ieguva apveidus. Divi spēki – konstruktīvais un destruktīvais sāka noteikt “Kas” raksturu, precīzāk, nodibināja “Kas” duālo raksturu, jo tāda pirms tam vienkārši nebija. Ārdošais uzraka zemi, iesēja savu sēklu un pazuda. Darba pilnām rokām Dievam bija jāsāk radīšanas darbs no nulles. No vienšūņa līdz cilvēkam, kurš, kā zināms, ir dievišķa būtne, tātad, spēj radīt pats. Cilvēkam ir dota spēja būt Dieva labajai rokai, viņa valsts otrajai personai, un šo apstākli cilvēks nekad nedrīkst aizmirst, bet notiek pretējais – cilvēka atmiņa ir īsa. Dieva loma šajā izrādē vienmēr būs galvenā un nemainīsies arī tad, kad cilvēks, pakļauts duālo spēku cīņai, mainās gan garīgi, gan fiziski. Pārveidojas tieši tāpēc, ka palaistā programma ar nosaukumu “Forma” bloķē saiknes ar Dievu. Kā gan var būt tā, ka Dievam nav formas, ja iepriekš minēju par tā duālo raksturu? Vai daudzās un dažādās mesijas, kuras it kā iemieso pirmatnējo gaismu, nerada cilvēka iztēle? Nav ne labu ne sliktu formu. Vienīgais grēks, ja par grēku to var saukt, ir iztēles augļi, kas liek būt formai kā tādai un eksistēt atrauti no kopējās apziņas. Kopējā apziņa apzinās nāvi. Tad, kad nekā nav, ir vairāk telpas, ko varam piepildīt, kā vien vēlamies. Mēs vēlamies ne vairāk, kā atgriešanos pie pirmatnējās gaismas. |
| (24.08.2017) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |