 (www.feini.lv) |
| Aizeks Inaks : Par laimi |
| Sēdēja laime uz ābeles zara kā tāda nelaimes čupiņa .Krita āboli zemē viens pēc otra, cits sapuva. Domāja laime, ka visas iespējas saplīsa, kā stikla lauskas uz asfalta mētājās bēdas. Vairs nebija laime, kam vēlme ir saslaucīt, aiz muguras katram ir jālasa kritušie āboli. Tā laime pārtapa skumju pilnā piķa veidolā, bet ne vārda teica, tik skumji sēdot slaucīja asaras priekšautā. Spried atkal ko darīt un kā savērpto kamolu attīt ,tāda laime , tādu veidoji - un pats galvenais - pats ēdi un dzēri, bet laimi savējo nepaēdināji. Kādu auklēji un nenosargāji , tādu aptver un piedzīvo. Jo neviens cits kā tu pats sava laimes bērna sargātājs un tēvs. |
| (18.08.2017) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |