X


Feini!
(www.feini.lv)
Marija : Dzeltenā līnija
fragments no topoša romāna " M I R A K L E"

"Pēkšņi viņš attapās pie spilgti Dzeltenas gumijas, kas, kā kāda starta līnija, stiepās viņam mazliet zem jostasvietas.. tā bija kā ceļš, kas stiepjas, vai beidzot pa īstam sākas, aiz ceļa rādītāja zīmes, kura bija redzama, lasāma un skatāma jau kādu laiciņu pirms viņš līdz tai nonācis "tagad".. viņš to bija neapzināti gaisā "matījis".. viņš bija to kaut kur dziļi sevī, vai, varbūt, ārpusē, - dzirdējis.. viņš bija tai apzināti tuvojies.. bet "tagad", kad bija nonācis pie tās, kā pusaudzis, kuram jālec PĀRI gumijai, kura uzvilkta jau tik augstu (kādreiz bija tāda spēle "gumijas"*), ka jāatrod sevī kaut kas mazliet vairāk par vienkāršu bezrūpīgu lēkāšanu, nesagādājošu ne mazākās grūtības.. kaut kāda dziļāka iekšēja spēka, vai, varbūt, ticības sev un rezultātam, rezerve, kas ikdienas komforta un dzīves spēles rutīnas noteikumu ietvaros nav bijusi nepieciešama..

Tā stāvot šīs līnijas priekšā, aci pret aci ar to kā kādu iekarojamu cietoksni sevī pašā, pēkšņi viņš sajuta tādu kā.. s m a r ž u..

Tā piepildīja viņa nāsis, kā reiz vecmāmiņas ceptie pīrādziņi, ciemojoties viņas allaž smaidīgajā azotē meža ielokā pie strauta.. Tā devās tālāk caur viņa krūtīm, un, viņš sajuta putnu Dziesmas, guļot zālītē rīta agrumā zem dzidrām debesīm.. sajuta zāles stiebru šūpāšanos vējā, vienu no tiem kā salmiņu kožļājot, ar aizvērtām acīm ļaujoties savām maza zēna fantāzijām par debesu cīņām.. ar mākoņiem, ja tie pēkšņi iedomātos šo viņa idilli aizsegt.. Tā pieņēmās spēkā, kā upe pieņemas, dodoties ceļā uz jūru, bez vārdiem, vien ar tās būtībā iemiesotu un Dieva darinātu spēku pauzdama - es tevi baroju.. un viņš sajuta.. Vai tā bija viņa - sirds? Kaut kas dziļi dziļi viņā, kā kāda ļoti sen neapmeklēta istaba, piepildījās ar pēkšņu, spēju un siltu gaismas lādiņu.. Tas bija kā kāds silts gaismas sprādziens, pēkšņi atraujot līdz galam, tūkstošgadi nevērtus logus, ļaujot Gaismai.. vai ļaujot? - viņš centās pieskarties kaut kam no tā visa, ko sevī "šobrīd" piedzīvoja, un, par brīnumu, viņam tas izdevās.. Tas bija kaut kas tik ļoti pazīstams, tajā pat laikā.. jā, kur gan tas varēja pazust? "Tagad" ir sajūta, ka tas vienmēr ir bijis tepat, kā kāds tuvs, ārkārtīgi tuvs draugs, kuru satiekot pat pēc "100 gadiem", jo šī šķiršanās, šķiet, bijusi tik ilga, tomēr, tajā pat laikā, ir sajūta, ka tās, šīs atšķirtības, nemaz nav bijis, pārrāvums ir atkal no jauna savienots.. it kā tā nemaz nebūtu bijis!!! It kā viss ir tieši tā, kā - toreiz.. Tā bija viņa paša - SIRDS!

Un, viņš - leca! nedomājot, vai to vajag, nedomājot, vai to spēs, nedomājot, kas būs tālāk, nedomājot.. viņš zināja, ka viņš pārleks, viņam bija tāda.. viegluma sajūta, it kā viņam būtu pieauguši s p ā r n i.. viņš arī zināja, ka viņam vairāk nekur nav jāsteidzas, - tas, ko viņš nupat ir viņam nesaprotamā veidā - atguvis, paliks uz visiem laikiem k o p ā ar viņu.. tāpēc viņš, nesteidzoties, novilka kurpes, zeķes, bikses un arī žaketi, paliekot vien savā rūtoti baltajā kreklā un sportveida apakšveļā, un, pats par sevi uzjautrinoties, kāpa P Ā R I.. "Karalis ir kails un dodas pie saviem pavalstniekiem", - pie viņa, kā caur miglu kaut kur no zāles otra gala kā no tālas pagātnes, atgriezās pēdējā epizode pirms celšanās augšā.."

* kad divi, apmēram 2m viens no otra stāvoši, turēja ap kājām dažādos platumos, augstumos un veidojumos dubultu gumiju, ar, ap un kurā "lecējam", trešajam, veidot dažnedažādas kombinācijas
(29.11.2016)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu