 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Klusuma pasaule |
| Kad radio izslēgts un telefons klusē, Kad atpūšas vējš visās debesu pusēs, Es sadzirdu skaidri, kā sirds mana pulsē. Kā koki velk elpu, pirms došanās dusēt, Pirms nokratīt pēdējo, šī gada zeltu. Es saklausu otu un audeklu baltu, Kas lūdzas, lai ātrāk to molbertā celtu. Un kaut kur no plaukta, ar balstiņu smalku, Man svecīte stāsta, kā pievarēt liesmu. Es sadzirdu garu, es sadzirdu miesu, Pat likteni savu es klausos, kā dziesmu. Nav pasaulē manā ne draudu, ne briesmu. Te runā it viss, kam vien piešķirtas lomas. Ir dzirdami krēsli, un balsis no somas. Bet brīžos, kad esmu pie lieliskas omas, Pat dzirdu, kā galvā tev sarosās domas. Un pretī pie galda tad apsēžos smaidīgs. Es zinu, ka klusuma brīdis ir svarīgs, Bet atgriežu troksni, lai nejustos vainīgs Par to, ka šai pasaulē esmu tik laimīgs. |
| (25.10.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |