| Viens dzejolis un Tu. To dzejoli un Tevi,
 Lai kādas vētras, nemieri,
 Es mūžam sirdī glabāju.
 
 Ne ar nodomu, ne nolūku
 Tevi pie sevis siet:
 Kā ļāvu Tev atnākt,
 Tā ļauju Tev iet.
 
 Tik skaidras gaišzilas debesis.
 No ugunskura izkrita divas pagales.
 Sakliedzas putni, atskan atbalsis.
 Šķiet tie abi bijām mēs- Tu un es.
 |