Viens dzejolis un Tu.
To dzejoli un Tevi,
Lai kādas vētras, nemieri,
Es mūžam sirdī glabāju.
Ne ar nodomu, ne nolūku
Tevi pie sevis siet:
Kā ļāvu Tev atnākt,
Tā ļauju Tev iet.
Tik skaidras gaišzilas debesis.
No ugunskura izkrita divas pagales.
Sakliedzas putni, atskan atbalsis.
Šķiet tie abi bijām mēs- Tu un es. |