 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Lielā ķirzaka |
| Ir muļķīgi gatavot kapsulas ar vēstījumiem un sūtīt kosmosā, ja katrs vārds, doma vai darbs, ko darām atbalsojas tajā ik brīdi. Kapsulas tiek sūtītas ar naivu cerību, ka kāds izlasīs šos ierakstus gadījumā, ja zemeslodei draudēs iznīcība. Pārāk materiālie prāti cer uz glābējiem no citām saules sistēmām. Uz ieraugāmiem un aptaustāmiem lidaparātiem. Šādi domātāji ir pilnībā atrauti no patiesības izpratnes un mātes Zemes dabisko procesu pieņemšanas. Visbiežāk šo profesoru uzdevums ir tikai un vienīgi gaisa maisīšana, pasaciņu stāstīšana atpalikušajiem. Es māti Zemi iztēlojos kā mītisku ķirzaku, kas ik pa laikam nomet kādu no miljoniem astu, kuru vietā izaug citas. Katrs cilvēka ķermenis ir kā šādas gigantiskas ķirzakas aste. Kopā ar savu ķermeni (asti), kad tas nolietojas, dvēsele piesaistās jau nākamās astes iedīglī. Tas ir likums – dvēsele nekad nepamet ķermeni un iet kopsolī ar centrālo datoru (lielo ķirzaku jeb māti Zemi). Ko gribu pateikt savā nelielajā rakstā? 1) Māte Zeme, kas ir domājošs organisms beidz pastāvēt un mirst dabiski. Dvēseles šajā gadījumā atrod sev ķermeņus citās galaktikās, pie tam uz pilnīgi jaunām bāzēm. 2) Zeme aiziet bojā katastrofā. Ar dvēselēm notiek tas pats, kas pirmajā variantā. Svarīgi ir arī tas, ka lielā ķirzaka ir pārāk gudra, veca un pārbaudīta, lai pieļautu kādas svešas astes pieaugšanu, proti, citu planētu iemītnieka uzurpēšanos tās ķermenim. Parādiet kaut vienu gadījumu vēsturē, kad burkānu dobē pēkšņi izaugtu ananāsi… |
| (21.09.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |