 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Robots |
| Pie griestiem pamazām izgaisa pēdējie dūmu gredzeni no vecās melnkoka pīpes kas gulēja uz kafijas galdiņa līdzās tasītei rīta eļļas. Viegli šļūkādams čībās ieautās kājas tik tikko dzirdamu elektromotoru dūkoņas pavadīts dzelzs monstrs lēnām iegrozījās mīkstajā klubkrēslā. Atpūtu viņš bija nopelnījis. Radīts 21.gadsimta sākumā, pašā mašīnu laikmeta rītausmā, savu mūžu bija pavadījis lejot sviedrus un kalpojot vecākajam brālim – cilvēkam – vissarežģītākajās un bīstamākajās situācijās. Cik gan visdažādāko materiālu bija pārcelts, pārvests un pārkrauts! Cik lauku apsēts un cilvēku izglābts! Cik nogrimušu vēstures liecību no jūras dzelmēm izcelts! Bet par pagājušajiem ziedu laikiem atgādināja vien smeldzošās locītavas, drūpošie gultņi un iekaisušās vadu izolācijas. Veselību nācās tapināt ar ārsta nozīmētajām smēreļļu kūrēm un Šarko burbuļvannām. Ieplūstot pa pavērto logu rīta spirgtajam gaisam vecais robots ķērās pie jaunāko ziņu pārlapošanas. Gandrīz katrā slejā bija atzīmes par produkcijas apjomu palielināšanos, izlaisto preču pievienotās vērtības paaugstināšanos, un pats galvenais, produktivitātes nemitīgu celšanos. Produktivitāte, šis mašīnu laikmeta stūrakmens, bija kā dziedinošs balzams viņa sirdij, un ziņas par tā augšanu sniedza mieru un apliecinājumu tam, ka viņa mūžs nav bijis veltīgs. Tur kur agrāk cilvēkiem vajadzēja desmitiem un simtiem darba roku, tagad pietika ar dažiem viņa ciltsbrāļiem. Desmitiem un simtiem stundu vietā pietika ar minūtēm. Mākslīgās rokas, kājas un prāts visu spēja paveikt čaklāk un zibēt ātrāk. Pāršķīris lapu viņš uzdūrās virsrakstam, ka tepat netālu no viņa miera un klusuma pilnās mājas atkal skandalējušies kaut kādi sveši ļaudis un jūtu uzplūdā izbradājuši puķudobes, un sabojājuši pastkastītes. Ak, šie vājie radījumi!,- viņš pie sevis pukojās. Kā gan viņos trūkst šī rimtuma, vēsuma un līdzsvara, kas piemita mums – robotiem. Viņi nav spējīgi pat dienu nostrādāt neprasot īslaicīgus atvaļinājumus, neliekoties slimības gultā, vai vienkārši neiekuļoties kādā sīkā sadzīves ķezā. Un jūtas, šī galvenā viņiem raksturīgā vājība, ar saviem pēkšņajiem untumiem, greizsirdības scēnām un tam sekojošām apātijām un depresijām līdz nullei samazināja jau tā niecīgo produktivitāti ko viņi spēja radīt. Vecais robots atslīga dziļāk krēslā un mēģināja nomierināties, bet tas neizdevās. Visa viņu saimniecība balstās uz mūsu pleciem!,- viņš pēkšņi iekliedzās. Švīkstēdama pāršķīrās nākamā lapa. Un kas tad te? Kultūras lapaspuse? Kā gan visi šie cilvēki – dzejnieki, mūziķi un mākslinieki var saukt sevi par tādiem, ja visas viņu dzīves ir tik nelīdzsvarotas un mazproduktīvas? Visas viņu zināšanas un mākslas vērtības mēs turam sevī, savās zibatmiņās un varam jebkurā brīdī reproducēt tās pie Jaungada egles vai uz Jāņiem. Mūsu ciltsbrāļi risina cilvēku vietā kosmisko kuģu lidojumu trajektorijas, ķirurga naža asmens ceļu un apspēlē šahā pasaules labākos intelektuāļus. Un filosofi, domātāji, ko dara šie dienaszagļi?, - vecais robots nerimās un uzbudināts nosvieda avīzi uz grīdas. Aristotelis, Seneka, ko vērtīgu viņi ir radījuši? Tūkstošiem gadu laikā tie nespēj atbildēt pat uz visvienkāršākajiem jautājumiem! Kas gan mēs esam, viņi sev jautā, un ieslīgst bezgalīgos monologos un dialogos, tā arī nenonākdami pie vienojošā. Ja mēs – roboti – labi gribētu, un viņš sāka plātīt rokas pa gaisu, un tam jābūt mūsu nākotnes uzdevumam, ar savu mikroshēmu un programmu pilno saprātu atbildēsim daudz ātrāk, produktīvāk un uz daudz būtiskākiem jautājumiem, nekā Gēte, Kants un Laodzi kopā ņemti jebkad atbildējuši. |
| (15.03.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |